emōciju miskaste ::::

Atkal mūc no pasaules, tā ir apkārt. Nekur, no tās nevar aizmukt. Izslēgt mobīlo un neatbildēt uz meiliem, tā nav aizmukšana. Kā strauss, kas zemē paslēpj tikai galvu, he sanāca perversi, laikam kā parasti pārāk dzīva fantazijas lidojums. Negribu es dzert, ta lai otrā rītā neatčeros, kas noticis vai atcerēties un no kauna zemē līst.

Atceros, kā tālā bērnība, vienīgo reizi, kad piedzēros par daudz. hmm...
Pamodos no rīta, apdauzīti pirkstu kauliņi, drēbes asinīs, neko neatceros. Sekas - divi lauzti deguni, viens vai divi lauzti žokļi, zilas acis paris /laikam vairaak ka divas;/ un lauztas ribas, par zilumiem nerunājot. Vēlāk, kad uzzināju visu un varēju no faktiem salikt mozaīku, jo atmiņa neatgriezās. Izrādijās, par kaķeni pasmējās un un viņa sāka atriebties visiem,kas kas gadījās ceļā par visu,kas bija uz sirds. No tā laika es zinu, kad pietiek un zinu kā radās dažas leģendas par mani.

Ir par daudz lietu, kur kļūdos. kļudīties nevar staigājot pa naža asmeni. Mana manija - atdot sevi visu, neko nepaturēt sev. Pārsvarā tas ir saistīts ar lietam, darbu, mācībām, bet ne ar cilvēkiem, jo viņus es sev nelaižu klāt. Nevajag, laiku sāpju.