Asaras izraudātas vairāk kā vajadzēja, vairāk kā spēju... Bet sāpes jau negaida piemērotu mirkli, kad izlauzties un nesaka, uz cik ilgu laiku šoreiz paliks... Sūrst apsārtušās acis... Tik smagi, skumji, sāpīgi un vientuļi. Viss reizē. Atkal tās lielās lāses ritēja pār maniem vaigiem pārāk... pārāk ilgi, katra uzkavēdamās un aiznesdama līdz sev kādu domu, pa vienai nozūdot pakrūtē... Tikai skumjas un vientulību tās nespēja aizskalot. Tās pārāk stipri mani sāk iemīlēt. Viena atkal es izstaigāju vientuļos ceļus. Viena klausījos kā gurkst sniegs zem manām kājām... Un viena esmu palikusi ar sapni par nākotni kurā nebūtu vairs tu un es bet būtu "Mēs"...
Beidzot izdevās. Saņēmos un izdzēsu savu profilu no draugiem. Nu es varu mierīgi atzīt, ka bija draugiem.lv atkarīga. Vēl tagad ik pa brīdim gribās atvērt to lapeli, bet tad atceros, ka neesmu jau vairs tās lietotājs.
Vakar man nāca virsū vājprātas lēkmes... Tādas spēcīgas pārāk saasinātas emocijas. Nu ja, pēc tam, kad runāju ar Tevi pa savu mobilo, pēc tam es to pāris reižu triecu pret grīdu. Tas sašķīda vairākās detaļās. Nokrita korpuss, bet ar to jau man nebija gana. Monitors vēl bija pārāk vesels un tad mans mobilais telefons izjuta manu spēku... Bet viņš iztruēja... Lai cik spēcīgi bija triecieni.. Neviens vairs mani nespēs pārliecināt ka ir vēl kāds izturīgāks telefons par vēsturisko nokia 3310.
Tatad, pe kā es palikā, aa... Nu ja, es atzīstu sevi par jukušu (bet tas negadās bieži - šis prāta aptumsums). Vakar mājās biju viena. Visi bija aizbraukuši. Es klausījos to lēno dziesmu un vienkārši sabruku... Atslīgu pret sienu un tupēju kā tāds nebeidzams asaru kamols, kas savīts no neskaitāmiem asaru valdzīņiem... Tik bezgalīgi garu uasar valdziņiem... Tumsā, viena pie skumjas mūzikas kāda nelaimīga meitene izkliedza savu vientulību....
Ai man ir bail. Bail, ka es nedzīvoju pagātnē. It kā es ļoti ļoti cenšos to nedarīt, bet es laikam nemāku. Ai, man ir tik daudz domu, man ir tik daudz versiju par visu, ka rodas sajūta, ka to visu ir par daudz, par daudz, par daudz... Ja nu tu vienkārši nezini, cik daudz tu man nozīme (tad vēl pastāv cerība), bet ja nu tev tas viss jau sen ir pagājis (tad cerību vairs nav pilnīgi nekādu), vai ja nu tu vienkārši gribi lai paiet laiks un gribi pārbaudīt (tas pat man pašai nešķiet ticami), ja nu tu tik ātri nespēj pārvarēt lepnumu (šeit es tik tiešām nezinu kāda ir tā situācija ar cerībām), jau nu tev jau tad bija vienalga (nee, tu neesi tāds), ja nu, ja nu, ja nu.... Bet ja nu viss beidzās ar to, ka es vienkārši baidījos no nepieciešamōbas pēc kāda? Tik daudz variantu, bet man nav ne jausmas kurš ir īstais. Un nav ne mazākais vieds kā to uzzināt....
Un būtībā man jau sāk nākt miegs. Esmu nogurusi'no šīs dienas, no apkārtējās pasaules un viseidzot no sevis pašas. Nesen lasīju: Laimīgs cilvēks ir tāds, kura sirds dzīvo saskaņā ar viņa prātu. Ceru, ka arī man tas reiz izdosies.