Kur pazuda mans pamats zem kājām? Ko tu ņemies, es sev prasu, bet ko tad varu atbildēt, ka patīk man mocīt sevi, ka patīk man problēmas??? Nē, nu nepatīk galīgi nē, bet tās mani pašas māk sameklēt
Mūzika: usher - you got it bad Jūtos nedaudz: Kritisks
Domā, tas man kā pliķis sejā, nē, tu maldies, vēl sinonīmus? Tas bija kā ... Ko es te muldu, kam es tagad meloju. Ne jau tu tur pie vainas, es pati. Saldējuma bija par daudz, bet sunim jau nevajadzēja to mest... Nevarēju apēst, nē tak. Tikai pārāk izlepusi biju. Tagad varu no zemes lasīt baltmaizes drupačas... sakaltušas un netīras.. Un tomēr, vai tas bija kā pliķis sejā pašai no sevis? Nē, tas bija milzīgs belziens, no kura cilvēks acumirklī ir atslēdzies... Bet es turpinu sev sist vēl un vēl... Domā, ka samaitāta, nē. Kāpēc es sev nevarētu iesist??? Es gribu būt sadists. Bet kas esmu, kaut kāds gļēvulis, kunksteklis... Neapmierināts kurkulis, kam nekad nav labi... Gardo saldējumu atdevu sunim, jo gribēju lielāku dabūt... še saņem tagad maizes druskas dēļu spraugās... Lasi ārā un nežēlojies, ka cietas. Monologs??? Nē, dialogs ar sevi!!!
Kapēc man sāk likties, ka daļa cilvēku aiz attiecībām slēpj savu vientulību? Ākstu bariņš, kur tad vecā un mūžsenā mīlestība palikusi? To vairs nevajag? Vai varbūt ka esmu pārāk naiva, ka ticu šim vārdam??? Laikam jau vienkārši pilnīga muļķe
Šodien pilnīgs kunkstamais uznācis. Bet kur citur? Sunim savas problēmas kratīt. Nav man suņa, žēl. Velns lai parauj, nu kurā brīdī es pieļāvu kļūdu??? Es vairs nevaru sevi saņemt rokās. Liekas, ka manas rokas vairs neklausīs, tās tūgaļ trieksies pret sienu, lai sašķaidītu to. Varbūt sekot galvai arī. Nē, tas būtu pārāk uzkrītoši. Varbūt labāk tēlot ka uz ledus pakritu. Neradīsies aizdomas. Varbūt sasitīšu galvu. Varbūt esmu pilnīgi stulba? Laikam nedaudz vairāk, kā stulba. Mana problēma - es pati. Pazaudēju es tavu ticību. PAti vainīga. Nevaru teikt, kā vienmēr. Citreiz es nebiju vainīga, tad varēju vainu novelt uz citiem, ai cik labi palika, kad varēju izlamāt kādu par viņa ļauno un riebīgo rīcību. Bet kurš tagad mani izlamās. Rokas kā tādam mīkstčaulim sniedzas pēc telefona. Galvā skan balss - piezvani, piezvani... Katru vakaru viņa to atkārto. Kā lai nogriež skaņu??? Kā labot šo kļūdu... Kā palika ar to sienu... Problēmas ar sev? Jā, trīcošas rokas? Jā. Izrakstīt zāles??? Kuras, dakter, ieteiksies? Es ienīstu sevi. Kā to ārstēt??? Nē, dakter, nesakiet, ka vienīgās zāles ir laiks... Man nav laika. Tā balss manā galvā jau sāk kliegt. Bet viņa jau nesaprot, viņa nesaprot, ka tam nebūs nekādas jēgas. Viņa tikai traucē man dzīvot: "Piezvani, piezvani!!!" Ko teikt angļu valodas skolotājai? Kāpēc es neko nemāku?? Manā galvā tā balss pārāk skaļi kliedza. Kurs tam ticēs. Tikai pasmaidīs un teiks: "sēdies, 1!!!" Paldies par sapratni. Par taisnību atzīmes nepiešķir. Mana nepacietība un tā balss beidz mani nost. Kad viss būs garām?