Kāds, kura nav...

Dots devējam atdodas...
31.1.06 20:29
Viņa nekad neraizējās par to, kas notiks tālāk.. Baudīja katru mirkli.. klausīja tikai savai sirdij.. pienākums bija zudis... Teorētiski viņa bija laimīga.. Viņa zināja, ka viņai uzticas un viņu mīl... Bet ar to bija pārāk maz.. viņai nebija gana jo vienmēr sirdī palika kāda nezipildīta lieta.. viņa vienmēr ilgojās tikt apskauta bez iemesla.. Saprasta bez vārdiem.. Bet neviens jau to nezināja... Viņu mīlēja, bet ne tā, kā viņa to būtu gribējusi tādēļ vienmēr viņa rāvās prom.. brīdī, kad viņai bija viss viņa atkal un atkal metās prom lai to visu vēlreiz zaudētu.. un atkal ciestu.. Varbūt viņa baidījās.. Bailes par to, ka viņai piederēs laime, kas katrā mirklī varēja zust bija stiprākas par pašu laimi.. Un viņa atkal to zaudēja..
Viņa atkal pievīla... Krita, lai celtos jaunai cīņai... Viņai vairs nebija nekā... Viņa nebija laimīga, viņa bija vīlusi.. Kāpēc? Viņa laikam baidījās, ka kāds viņai uzticēsies.. Viņai baidījās, ka ar laiku viņa pati varētu sākt kādam atdot sevi pašu... Un tas viņu biedēja visvairāk.. Kāds paņemtu daļiņu viņas.. Un aizietu, lai nekad vairs neatgrieztos.. Nē to viņa negribēja, nekādā ziņā negribēja..
Neviens viņai vairs neuzticējās, neuzdrošinājās, jo viņa bija pievīlusi ne vienu reizi vien.. Vai tāpēc, ka patika darīt pāri? Ne gluži.. Drīzāk tādēļ, lai kādamnenāktos kādu atkal pievilt un kāds nepaliktu stāvam ceļa malā gaidot, kad otrs celsies, lai atgrieztos... Viņa tā arī neiemācījās ziedot daļiņu sevis... KAd viņai bija 53, viņa nopirka sev sunīti, kuru pēc 3 mēnešiem sabrauca smagā mašīna, kas kaisīja pagalmā smiltis, lai ļautiņiem neslīdētu kājas uz ledainā ceļa.. Autovadītājs pat nepamanīja kā sunītis iesmilkstējās pēdējo reizi.. Viņa nepakustējās.. Viņa sastinga gaidās, kad tas celsies, lai atgrieztos... Bet arī sunītis vairs neatgriezās... Tas palika guļam līdz kāds garāmgājējs neparasti zemā balsī uzkliedza viņai, lai aizvāc to līķi...
Mūzika: Damien Rice - The Blower's Daughter