Kāds, kura nav...

28.12.05 09:22
Šodien mani moka galīgi savādas sajūtas.. Esmu apjukusi... Lai gan patiesībā nesmu pārliecināta, vai tas maz mani pašu interesē, kur nu vēl kādu citu... Sapņi Liktens.. Dzīves jēga... Tik daudz jautājumu... Mēs meklējam to iemeslu, kādēļ mēs dzīvojam.. To meklē visi, tikai daļa cilvēku paši to nemaz neapzinās.. Cilvēki, kas smaida.. Vai tiešām viņu smaids ir patiess?? Neesmu pārliecināta.. Kas ir īsts dabisks prieks? Tas nāk no mūsu sirds, bet pa priekšu mums vajag atrast mūsu sirdis.. Tikai tad mēs patiešām varēsim likt nesamākslotu smaidu uz lūpām... Laime? Kas ir laime? Nav ne jausmas.. Kur laime slēpjas.. Tik daudz cilvēki meklē laimi, bet vai viņi to patiešām vēlas atrast? Vai tā nav tikai samākslota ilūzija, lai izliktos citiem.. Kādēļ mūsu sabiedrībai tik svarīgs ir citu cilvēku viedoklis? Svešu ļaužu atzinība? Kādēļ ļaujamies straumei un plūstam līdzi citiem? Par garu mans rakst? Mani jautājumi pārāk teorētiski? Vai tiešām es vēlos uzzināt abildes uz šiem neatbildamajiem jautājumiem.. Uz teorētiskiem spriedelējumiem.. Vai kāds šajā pasaulē ir patiesi laimīgs? Vai guļot uz nāves gultas cilvēks var teikt, ka dzīvē viņš izdarījis tieši to, ko vēlējies? Vai visi notikumi, dzīves un cilvēki ir tikai nejaušība? Vai ir liktens? Tik daudz jautājumu no paša rīta.. Un uz nevienu es nespēju rast atbildi.. Varbūt laika gaitā... Vārdam laime sinonīmos vārdnīcā pievienots vārds veiksme.. Kādēļ tas tā? Vai tas, ka mums kaut kur nejauši ir paveicies ir laime, vai tomēr nejaušība mūs vedina turpināt iesākto un ved uz mūsu personisko laimi? Tikai teorētiski spriedelējumi, un tomēr tie mani sāk mocīt jau no paša rīta... Tik slikti es sen nebiju gulējusi.. Varbūt tādēļ, ka nejūtos īsti vesela.. Bet varbūt, ka šobrīd mana miesa slimo kopā ar manu dvēseli... Esmu sapinusies pati sevī.. Nu jau kādu pēdējo pusgadu man nav ne jausmas ko es vēlos.. Man nav ne jausmas kāpēc es esmu. Man taču vēl visa dzīve priekšā.. Tā kāds vēlēsies apgalvot.. Tu atradīsi savu ceļu, bet vai tiešām tā tas notiks? Vai katrs mēs tiešām minam tās takas, kur paredzēts atstāt mūsu pēdu nospiedumus? Iesācēja veiksme.. Vai tā ir sākums uz mūsu ceļu? Cik bieži mēs rīkojamies tā, kā liek mūsus sirds.. Kur nu šādu jautājumu.. Vispirms jau: kuram patiesi izdodas ieklausīties savā sirdī? Tā grib runāt ar mani, bet vēl nespēju izkristalizēt frāzes, ko tā man vēstī... Vai varbūt man gluži vienkārši ir bail viņu uzklausīt? Tik daudz jautājumu bet nevienas atbildes... Nevienas pašas.. Pat ne niecīgākā pavediena.. Un tomēr, uzrakstot šos jautājumus tie igulstas pavisam citā plāksnē.. Tie iegūst laicīgu formu.. Tie vairs neklejo tikai manā prātā, bet tie ir uzrakstīti.. Pēc laika, kad pārlasīšu šīs rindas, es vairs neatcerēšos, kā jutos šajā brīdī. Un tomēr.. Varbūt arī tad man rimusī vēlme meklēt atbildes uz šiem jautājumiem atmodīsies.. Roka cenšas izteikt to, ko es jūtu. Tāpēc es cenšos domas ielikt vārdos.. Tāpēc es zīmēju, tāpēc es rakstu.. Lai labāk izprastu sevi pašu.. Savārstījums? iespējams mēc mēneša.. Pēc nedēļas vai pat diens šīs rindas man neškitīs būtiskas un tomēr.. Jautājumi meklēs atbildes.. Mēs cenšamies rast atbildes uz jautājumiem jautājot.. Uzzinot citu cilvēku viedokli.. Caur citiem cilvēkiem cenšamies izprast paši sevi.. Caur pasauli mēs meklējam savu dvēseli.. Šodien pasaulīgie jautājumi man palikuši otrā plānā.. Varbūt tas ir grāmatas iespaidā.. Droši vien.. Bet arī tās ir kādas cilvēciskas būtnes domas.. Bezjēdzīgs savārstījums? Jucekliski domu uzplūdi? Tieši tā.. Tieši tāda ir mana pašreizējā pasaule.. Diemžēl vai par laimi? Varbūt esmu pārāk jauna, lai meklētu atbildes uz šiem jautājumiem.. Vakar kāds izteica frāzi, ka mana domāšana ir bērnu dārza līmenī.. Un kas tad ir pieaudzis cilvēks? Vai tas, kurš cenšas izdabāt citiem? Tas kurš plēšas uz pusēm, lai strādātu darbu, kas patiesībā viņam nemaz nepatīk? Cilvēks, kas cenšas apklusināt savu sirdi? Tad labāk es mūžigi palieku bērna lomā...
Mūzika: Moby - porcelain
Jūtos nedaudz: mekējot