Reiz kāds latviešu uzņēmējs sēdēja K-Rautas ēdnīcā un skatījās, kā viņa astoņgadīgais dēls ēd pildītās pankūkas ar šķiņķi un sīpoliem.

- Starp citu, es redzēju nepatīkamu murgu, - teica dēls, ar ne obligāti izēstu muti.

- Ja? - uzņēmējs aizdomīgi savilka pieri.

- Jā. Es redzēju, ka naktī, kamēr es guļu, mūsu pagalmā ienāca nāve, un tu ar viņu kaut ko sarunāji. Jūs tur kaut ko runājāt, un tu parādīji tieši uz manu logu otrajā stāvā. Tad jūs vēl kaut ko runājāt, tu ierakstīji kaut ko telefonā, un viņa aizgāja.

Uzņēmējs klusēja, kamēr dēls vienā mierā lika krējumu uz šķīvja.

- Nu, neizskatās, ka tu būtu baigi pārmīzis, - tēvs beidzot teica.

No blakus galdiņa uz viņu pašķielēja kārna sieviete ar milzīgām raga brillēm.

Dēls atieza zobus smīnā.

- Man nav bail no nāves, - viņš teica, atkorķēdams Mangaļus. - Un man nav bail no tevis.

Iestājās klusums. Šķindēja dakšiņas, sprakšķēja minerālais un tālumā pīkstēja kases aparāti.

Uzņēmējs atstutēja zodu delnā un skatījās pa logu uz autostāvvietu. Viņš vairs negribēja savu kapitālu un ieguldījumus. Viņš gribēja normālu dēlu.

- Labi, ejam pirkt to beici, pap, - teica dēls.

- Ejam.