Mēs nenogurstoši atgādinām cits citam, ka dzīve mums ir dota tikai viena, ka tā jāizbauda pilnībā, lai vecumdienās varētu raudzīties pagātnē ar apmierinātu skatienu. Noteikti ir patīkami apzināties, ka dzīvē ir paveikts daudz, ka nav palicis neiepildīts sapnis vai kāda slēpta vēlēšanās. Tomēr vismaz viens jautājums ir palicis neatrisināts – kāda gan jēga ir bijusi šai dzīvei, kas neatkarīgi no mums apstājas? Vai tiešām cilvēce ir paredzēta tikai savai attīstībai, tikai savu vēlmju un baudu piepildīšanai? Protams, ir tādi, kas par savu mērķi dzīvē izvirza palīdzēšanu citiem, lai viņu vēlmes un sapņi varētu piepildīties. Taču tas nemaina būtību, jo viņi ir palīdzējuši cilvēkiem, kuri tik un tā nomirs, nepaveikuši neko citu, kā vien pielikuši roku cilvēces attīstības plūsmā. Bet vai tiešām tā ir vienīgā mūsu pastāvēšanas jēga? Vai mums vispār ir jelkāda jēga, jebšu mēs esam netīša dabas kļūda, mutāciju ceļā veidojušās radības, kas Visuma okeāna malā gaida savu iznīcību?