Tas sarkanumiņš actiņā,
Tas pārgurumiņš ikdienā,
Tā sāpīte sirsniņā,
Tas infarktiņš slimnīcā,
Tas zārciņš kapiņā.

Bērnībā iemācījos, ka vārds “negribu” ir slikts vārds, ka tas nekādi nedrīkst būt atbilde uz jautājumu vai norādi. Nezinu, varbūt kāds pateica, varbūt pašam izdomājās, bet domāju es par to ilgi. Pēc tam sāku mācīties bioloģiju, ķīmiju un citas draiskulības, šitais tā kā piemirsās, iegāja asinīs un prom no galvas.

Pa laikam tomēr pārbaudu. Vēl neesmu to aizmirsis. Vienmēr var atrast citas atbildes, kas izrietētu no apkārtesošajiem faktiem.

Redzi, bērns… man atkal tev jāsaka “reiz bija”, jā, es zinu, tu jau man aizrādīji, ka es pārāk bieži pieminu pagātni, zinu, bet, piedod, atmiņas neizdziest tik viegli. Ir sajūtas un mirkļi, kas iespiežas atmiņā un ko grūti tā vienkārši pazaudēt, kā sajūtu agrajā pavasara rītā sadzirdot putnu balsis un sajūtot pārmaiņu vēja smaržu.

Tad nu redzi, bērns, reiz bija laiki, kad mēs dzīvojām citādi. Nē, es jau vairs nē, bet tavs vectēvs un ome gan. Zini, bija laiki, kad cilvēki, no rīta tiekoties, mēdza papļāpāt. Jā, nu, protams, īsti jau nebija par ko, tādēļ parunāja par to pašu neko - par to, kā otram klājas, par laika apstākļiem, kas tolaik vēl mēdza no dienas uz dienu atšķirties, drīkstēja pat otram pateikt, ka visam pietrūkst laika vai ka mīļais kaķēns nobeidzies. Protams, ka bezjēdzīgi, es arī saku, tāpēc jau mēs to esam atmetuši.

Mani vecāki pat atcerējās laikus, kad, no rīta puķes pērkot, esot mēguši patērzēt par dzīvi ar pārdevējiem, nu ja, pilnīgi svešiem cilvēkiem.

Heh, bērns, tu jau droši vien nemaz nezini, ka kādreiz puķes auga pašas, bez finansiālā pamatojuma, tā vienkārši izauga un cauri. Pilns dārzs vai pļava. Nē, tiešām nebija jāraksta biznesa plāns, lai iestādītu narcisi. Nu ja, un tad varēja arī parunāties ar pārdevējiem un pajautāt, kā šogad audzis, to pat nesauca par rūpniecisko spiegošanu. Jā, um cilvēki mēdza dāvināt puķes. Dāvināt, tas ir līdzīgi kā pārdot, tikai cena ir nulle.

Ko es te pļerkstu? Nu, tā, man sagribējās mazliet. Nav, nav man pirksti noguruši, nē. Es jau labprāt tev vēl..

*** _Sīkais_ has quit IRC

E-asara … e-notek manā e-vienvientulībā …

Izdomājās jauns vārds - “lietusradziņš”. Lielais “lietusrags” noteikti nav nekas jēdzīgs, bet lietusradziņa skaņa man patīk.

Visu ko jau es saprotu. Nu, tās cenas un to, ka dzīvot savā mājā, tas ir forši un … visu. Bet kurš, kurš ir tas kredītņēmējs, kurš spēs atdot šādu mēneša maksājumu … 30 gadus pēc kārtas?

“Jaunie trīs brāļi” droši vien beigsies ar projektu “Jaunie Brāļu kapi”.

Tas būtu pareizi.

Viens, kura vārdu es, protams, zinu, tak neminēšu, bija teicis, ka “ja tu tiešām kaut ko ļoti vēlies, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai tev palīdzētu”.

Pārbaudīju, ne velna tā nav. Pasaule, visticamāk, paziņo, ka “mums te vēl jāpaskatās, kā mēs vispār varēsim tos jūsu rēķinus apmaksāt” vai “tāds papīrs gan jums jāraksta pašiem”.

Ja nu vienīgi runa būtu par iekšējo pasauli. Tā gan ļoti normāli spēj sadoties rokās un visu izdarīt. Turklāt vēl - pa fikso.

Mums ir tīri ražena tējkanna. To ieslēdzot, visas netālu esošās ierīces nedaudz noelšas un noraustās, šķiet, pat saule uz mirkli kļūst tumšāka.

Ja pienjemam, ka Peecha ir sabiedriibas pashtaisnuma izjuuta, tad es laikam buushu vainas apzinjas lomaa.

Iemāciet bērniem, iemāciet viņiem līdz mielēm, kas ir viņu pienākumi un, varu jums droši apgalvot, viņi vairs nezinās, kas ir viņu tiesības.

Jāpārbauda tie mīti.

Noliku kaktā mazliet netīrumu, nu jau stundu sēžu un skatos, saviesīsies peles vai nē.

Un sapnī man bija pašam savs kabinets darbā, tāds neliels un bez āra logiem, bet toties nepiebezdēts (piedodiet), bez serveru telpai raksturīgās dūkoņas un uzkarsētā, sausā gaisa visapkārt. Ļoti nobrīnījos, ka tagad drīkstu skaļi klausīties mūziku, tad sapratu, ka esmu vientuļš.

“Loku lokiem” domas vijas - http://blog.naivist.net/2002/09/27/68/

“Es jau tā lēnām, pa gabaliņam baudu”, teica darba vieta, atņemdama krāsu nākamajam matu simtam.

Jocīgi, iemesls tam, ka es darbā daru to, ko es daru, ir tas, ka es negribēju to darīt.

Es ticu, ka ĪSTĀ fotogrāfija pasaulē ir tikai viena. Tāda, kas ir vislabākā, tehniski pareiza, interesanta un vispār - laba. Visām citām var piesieties.

Zinu arī , ka šo vienu nofotografēs kāds cits.

Uzradījām mušu pavēlniekam Belcebulam brāli - Zajebulu. Tas piezogas un čukst tev ausīs neķītrības, kad tu esi saulainā pavasara dienā spiests sēdēt darbā. Tāpat viņš gandrīz vienmēr atnāk tad, kad darbu ir vairāk nekā spēku.

Patīk jau uztraukties, dikti patīk.

Bet tad vienā brīdī tu saproti, ka jebkurš sarežģījums ir kā krustojums, kurā tev jātiek pāri pa diagonāli. Nu, tā - jāšķērso gan Elizabetes iela, gan Barona iela. Vai Barona iela un pēc tam Elizabetes iela. Tu tuvojies šim krustojumam no Vērmaņdārza puses un novēro gaismu pārslēgšanos luksoforā. Zzzzih, brauc tie, kas pa Barona ielu, pārslēdzas, buļbuļbuļbuļ aizbrauc Elizabet-ielieši.

Tā nu tu to vēro. Protams, tu vari uztraukties par to, kuru ielu šķērsosi pirmo. Vari mēģināt izciparot, kāds būs luksofora stāvoklis, kad ieradīsies pie krustojuma. Bet, ja spētu sev iestāstīt, ka ir taču vienalga, kuru ielu šķērsosi pirmo, jo summa nemainās no saskaitāmo kārtības, pašam kļūtu daudz vieglāk. Un varētu neuztraukties.

Bet patīk jau atrast, par ko uztraukties, patīk. Prāts jau nedrīkst stāvēt dīkā.

Ministru prezidenti parasti atskaitās par 100 pirmajām darba dienām. Man ar' vajadzētu.

Varētu, piemēram, atskaitīties par pirmajām tūkstoš un simts darba dienām savā pašreizējā darba vietā (atskaitot atvaļinājumus un brīvdienas, protams). Varētu atskaitīties un secināt, ka apgūts ir nekaunīgi daudz, bet padarīts ir nožēlojami maz, tik maz, ka ir kauns par to. Sveiks, priekšniek, protams, ar Tevi man būtu par to jārunā, bet es, lūk, pačīkstu blogā. Teicu taču, ka kauns.

Varētu atskaitīties par septiņsimt astoņdesmit kora mēģinājumiem un secināt, ka nekas nav kļuvis labāk, tikai sliktāk. Nē, ne jau ar manu balsi un spēju lasīt bumbiņrakstus ir kļuvis sliktāk, bet ar kori gan.

Varētu arī atskaitīties par pirmajām septiņdesmit nedēļām doktorantūrā un skumji novilkt "nav nekā laba, tik cerības un virziens".

Meklēju bilancspējīgu grāmatvedi, kurš sakārtos lietas manā vietā. Skaidrs ir tas, ka kaut ko vajadzētu mainīt. Ko gan? Mani pašu?

"Starp citu, manā ģimenē viesībām raksturīga siltas kafijas, nevis ierūguša alus vai šņabja smaka", bija tramvaja konduktores pēdējie vārdi pirms došanās pensijā.

Visi tie spārni, reaktīvie spēki un turbīnas ir nieki.

Patiesībā lidmašīnu uz priekšu virza pilots ar savu domu spēku.

Tāpēc jau viņš sēž mazā kabūzītī noslēpies no visiem, kamēr citi izklaidējas.