Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Lielās iestādēs jau viss ir citādāk. Tur tu nevari tā vienkārši aizskriet pie saimniecības nodaļas priekšnieka un nobļauties viņam “Idiotu bars, ko jūs darāt?! Ātri aizvāciet tās kazas no pagalma, citādi viņas apēdīs visus manus tulpju stādus”. Nu, nē. Tā vietā tu dodies pie sava priekšnieka, kurš uzraksta un vīzē dienesta vēstuli adresētu saimniecības nodaļai. Vēstulē, protams, tiek lietota tikai literāra leksika un tās izkārtojums ieturēts klasiskās korespondences stilā - ar uzrunu, parakstu un citiem nepieciešamajiem atribūtiem. Pēc tam tiek izsaukts kurjers no komunikāciju nodaļas, kurš nogādās vēstuli vajadzīgajam adresātam - saimniecības nodaļas priekšniekam.

Un, skat, jau tās pašas dienas vakarā atgriežas kurjers ar atbildes vēstuli - “Ļ. cien. tādas un tādas nodaļas priekšniekam, sak, mēs jau labprāt tās kazas aizvāksim, tik mums visupirms jānoskaidro, uz kurieni. Šajā sakarā rītu sazināsimies ar augstāko vadību un ierosināsim nākamajā valdes sēdē izskatīt jautājumu par finansējuma piešķiršanu telpu atbrīvošanai”.

Pa to laiku, protams, tavi stādījumi ir tu-tū, savukārt finansējumu tulpju atjaunošanai vari ierosināt tikai aiznākamā gada budžetā.

Ar šo ievadu es tikai vēlējos norādīt, ka saziņa nebūt nav vienkārša lieta, mūsdienās tā iet roku rokā ar birokrātisko mehānismu, kā rezultātā tiek patīkami piebremzētas dažādas lietas.

Kāda pavisam interesanta korporatīvās saziņas forma ir tā saucamais atkritumu monologs. Šīs saziņas formas pamatā ir nodalīto darba laiku ideja - apkalpojošā personāla darba laiks sākas tad, kad tavējais jau ir beidzies. Tu ej mājās, bet apkopēji nāk uz darbu. Iespējams, tu nemaz nezini, kā izskatās tavs lokālais apkopējs, tikai esi dzirdējis baumas par to, ka “ir tāda jauka tante” vai arī “kaut kāds briesmonis”.

Nu, lūk, te arī sākas atkritumu monologs. Viss, ko tu izmet miskastē, kļūst par monologa “vārdu”.  Tu iemet, apkopēja izņem un nolasa. Tu saki “veci papīri”, viņa saprot “veci papīri”. Tu saki “mīļotās fotogrāfija”, viņa nolasa “vēl viena zudusi mīlestība”, tu saki “tukša ‘oglītes’ paciņa”, viņa saprot “drīz kuņģa čūla”. Tad tu piebilsti “iesniegums par atvaļinājumu (bez priekšnieka paraksta)” un viņa saprot, ka sarakste turpināsies. Tu čuksti “rīkojums par atlaišanu (saplēsts gabalos)”, viņa nomet gaužu asaru un saka ardievu, tu izmet kaltētas rozes, viņa nodomā “tās man?”.

Varētu būt vēl viens stāsts par skaistas mīlestības sākums. Ja vien jūs kādreiz satiktos. Ja vien tas nebūtu monologs. Ja vien tas nebūtu iedomāts.