Krišs - December 7th, 2004 [entries|archive|friends|userinfo]
Krišs

[ website | naivist.net ]
[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

December 7th, 2004

Ziedot un upurēt [Dec. 7th, 2004|01:46 pm]

Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Agrāk, kad biju vēl pavisam mazs, man patika lasīt pasaku grāmatas. Gandrīz visas, kādas vien bija atrodamas mājās, biju izlasījis. Zināju, ko var sagaidīt no latviešu tautas pasakām (tur parasti ir kāds pamuļķis vai pavisam muļķis), zināju, ka krievu pasakas ir tās īpatnējās, kur labu atdara ar ļaunu, biju lasījis arī Afrikas tautas pasakas, kuras bija pavisam neparedzamas. Man patika arī H. K. Andersena pasakas, kurās realitāte un ikdiena pinās kopā ar iedomām un vīzijām (piemēram, universitātes students un rūķītis).

Daudzās pasakās tiek apspēlēts šāds sižets - ir parādījies ļaunā iemiesojums (piemēram, pūķis), kurš reketē  labos (parasti - cilvēkus). Ļaunā iemiesojums, nepiedāvājot jumta pakalpojumus, vienkārši pieprasa meslus par nekā nedarīšanu. Tā, piemēram, tiek pieprasīts reizi gadā pie pūķa alas atvest jaunu meiteni ar gaišiem matiem un atstāt drošai nāvei. Šis motīvs nav raksturīgs latviešu tautas pasakām, tās ir uz labo orientētas(relatīvi, protams, relatīvi).

Ļaunā prasība parasti tiek arī pildīta, jaunavas tiek regulārt vestas uz pūķa alu un vēlāk utilizētas, bet labie (cilvēki) to pacieš (baidās paši par savu ādu - tas gan būtu latviešiem tipiski). Iespējams, parādās kāds drošinieks, kurš vēlas cīnīties ar ļauno; cīņa, protams, ar pirmo reizi neizdodas, ar otro ne tik, tomēr ar trešo reizi uzvaru gūst labais. Apēstās blondīnes atpakaļ, protams, vairs nav dabūjamas, bet vismaz meslu pieprasīšana ir apturēta.

Meslu subjektu - manā piemērā, meiteni ar gaišajiem matiem - sauc par ziedojumu vai upuri. Un aizvešanu uz pūķa alu - par ziedošanu vai upurēšanu. Upurēšana gan bieži vien ir arī labprātīga - atdodam senču gariem, jo paši tā vēlamies. Ziedojumus drīkst arī izspiest (atceries - frāze “ieeja par ziedojumiem” nozīmē krāpšanos ar nodokļiem vai ko citu), upurus parasti neizspiež.

Pavisam jocīgas sajūtas mani pārņēma šodien, kad ieraudzīju plakātu, kurš vēstīja “Ziedo bērnu
slimnīcas aparatūrai”. Acīmredzot, slimnīcas aparatūra ir izlīdusi no tumšajām dzīlēm un pieprasa ziedojumus. Vai upurus. Valsts (vai varbūt kāds cits) aicina iedzīvotājus palīdzēt un ziedot bērnus šim ļaunuma iemiesojumam. Nez, kurš būs tas varonis, kas mūs glābs?

Pavisam interesanti kļuva, aplūkojot šī te raksta virsrakstu. Izrādās, nākas ziedot bērnus arī ēdināšanai. Šeit var ziedot bērnus veselībai. Citi aicina arī ziedot Bērnu fondam. Nezinu, kas tas par fondu…

Tā, lūk, ar tām pasakām.

Ziedo bērnu!

P.S. (gudrajiem uzbraucējiem) Nē, es neņirgājos par šīm akcijām. Tās tiešām ir noderīgas un man prieks, ka kāds tādas organizē. Esmu arī ziedojis jaunās aparatūras iegādei (naudu, ne bērnu!). Dusmas ir par to, ka neveiksmīgs formulējums akcijas “sauklim” spēj pilnībā novērst no pašas idejas - ziedošanas.

Link

navigation
[ viewing | December 7th, 2004 ]
[ go | Previous Day|Next Day ]