Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Gribu ieslēgt austiņās mazliet antiskaņas. Gribu uzlikt austiņas un atbrīvoties no mūžīgās dūkoņas, murdoņas, kāsēšanas, “eu, paskaties” un visiem pārējiem. Ausis, kas rada pretskaņu pareizajā skaļumā, pilnībā izolētu no tā visa, novedot pilnīgā klusumā. Kurluma sajūta, nepaciešams klusums, kas sāp, savas balss sadzirdēšana tikai no tā, ko ķermenis pa tiešo pārnes uz bungādiņām no balsenes, bet ne no gaisa vibrācijas - mja, diez ko jauki neizklausās. Varētu izraisīt kārtējo fobiju. Nē, negribu tādu klusumu. Negribu arī murdoņu. Gribu negribu. Negribu gribu. Ne… gribu. Gri… Negri…

Gribēt un negribēt vienlacīgi ir tik vienkārši. Tikpat vienkārši, kā darīt kaut ko un neticēt tam. Tas tikai norāda uz cilvēka mainīgo dabu, kad agrāk domātais un vēl joprojām zemapziņā esošais jau kādu laiku tiek vērtēts citādi. Agrāk - nu, tas var būt pirms pusgada, bet var būt arī pirms minūtes. Cik nu kuram smadzenes ātri kustas.