Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Mamm, kāpēc cilvēki mirst?, dzirdama dzidra bērna balstiņa, kas naivi jautā. Jautā nenoslēpjamā izziņas kārē, jautā, lai saprastu. Jautā tā, kā nekad vēlāk vairs nejautās, jo apgūs gan piekājības, gan ētikas normas (abas no šīm sabiedrības uzspiestas), kad mācēs pats izdomāt triviālo atbildi “nezinu, bērns, man nav laika”.

Bērns jautā sievietei, kura tepat blakus, sievietei, kurā saskata mātes tēlu. Kļūdaini, ai, kļūdaini. Tēls, kurš tur bija kādreiz, vairs sen neatrodas tur. Ir pazudis tēls, kurš bija toreiz, kad vēl bija kāda nozīme solījumiem, kad attaisnojamas bija cerības, kad nebija nepieciešami opiāti rozā sapņu redzēšani. Bērns jautā mātei, kura turpat ir, bet pajautā mātes ķermenim, he, tam viena no anatomiskajām sastāvdaļām ir smadzenes. Tās, protams, aizņemtas ar daudz svarīgāko problēmu - kur palikusi melnā berete, tās, protams, negrib atrauties no tik svarīgā… nu, protams. Nav taču laika, ir jāskrien - jāved sīkais uz bērnudārzu, pašai uz darbu, tad tie stulbie itālieši nāks pusdeviņos…

Noskan jau gandrīz sagaidāmā atbilde par nezināšanu un laika trūkumu, tā pati atbilde, pie kuras� ar laiku pierod visi mazo balstiņu īpašnieki.

Nu, kuram gan būtu ienācis prātā, ka šodien līdz dārziņam viņi neaizbrauks. Ka taisnība tomēr izrādīsies mātes ķermeniskajai čaulai, kura teica nezinu, ka patiešām neviens nezinās, kāpēc Bulgakova Annuška jau eļļu ir izlējusi, kāpēc vajadzētu mirt jaunai sievietei un bērnam, kāpēc tramvajs un kāpēc konduktors ar skrūvgriezi.