Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Dvēsele izlēca uz grīdas un, vicinādama savas mazās dūrītes, aizslēpās aiz dīvāna. Sajutusies kaut nedaudz drošībā, tā sāka vaidēt “Prāt, Prāt… tu taču esi riebeklis. Nekad es tev neļaušu vairs mani tā apmuļķot… nekad”. Prāts nedaudz padomāja, piegāja pie loga un, uzmetis lūpu, atbildēja “Ha! Tu taču pati sāki! Vai kāds tev prasīja?”

Nē, neprasīja. Dvēsele vienmēr pati bija atbildējusi par saviem darbiem, tos uzsākTue, un vienmēr vainojusi Prātu savās neveiksmēs. Dvēselei nebija loģikas, tādēļ neveiksmes nebija nekāds pārsteigums.

Pēc ilgas klusuma pauzes Prāts beidzot pagriezās, domādams, kā turpināt šo neveiklo sarunu. Taču dvēsele bija klusītēm ielīdusi spilvenā un šņukstēja. Viņa it labi zināja, ka tur Prāts viņu neatradīs.

Tā radās kārtējais cilvēks, kura dvēsele negrib sazināties ar prātu, kur prāts ignorē dvēseli.