Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Materiāls, kuru atradu nobāztu labi dziļi, ar daudz izsakošu nosaukumu ‘tmp.txt’… neatceros, kad ticis rakstīts, bet diezgan interesants šķita.

Tas parasti uznāk pēkšņi. Tad kādu laiku tevī šī sajūta ir. Tad pamazām tā dziest. Tad atkal nāk kāds notikums, kurš liek tev to nākamo reizi saprast. Es runāju par riebīgo sajūtu “šai sabiedrībai tu tāds neesi vajadzīgs”.

Es nedomāju to sabiedrību, tos konkrētos cilvēkus tev apkārt, ar kuriem tu tiecies, kuri tevi saprTue, kurus saproti tu, es domāju… ko tad īsti es domāju? Tos, kuri uz tevi dīvaini skatās veikalā (kā, paciņu cigarešu un četrus alus, laikam jau dzērājs, kazi, arī narkomāns), tos, kuri uz tevi nolūr uz ielas (nabadziņš, laikam jau jaunam mētelītim naudas nesanāk, tādā apbružātā jāstaigā), tos, kuri tevi nesaprot darba vietā (un kādu mūziku tas idioc klausās!! Kaut kāds dreimanbeiss, vai kā tur bija), tos, kuri tevi māca dzīvot (visu laiku pie datora, vai tad acis nemaz nav jātaupa?)… tos domāju es.

Tiem tu patiešām neesi vajadzīgs tāds, kāds esi. Jo tu neatbilsti viņu brīnumnormām. Tu esi savādāks. Tev, pie tam, ir vairākas novirzes no normas. Tātad - nepareizs. Jā, dzīve piespiedusi uzturēties kopā ar tevi. Bet citādi jau - nemūžam.