līdz šim man likās, ka es daru ļoti daudz. nesen sapratu, ka es iesāku darīt daudz, nevis daru daudz. lielākoties neko, ko esmu iesākusi, es neesmu pabeigusi. Jā, man ir bagātīga tā saucamā pieredze, bet ko man viņa dod? neko... jā ar mani dažreiz ir jauki papļāpāt, es esmu kā gudrā padomdevēja... kā tad... es pati esmu vēl lielāka muļķe par jums visiem pārējiem.
Skolotāj dzīve, kādēļ man atkal jūsu kontroldarbā ir 2?
mani draugi mainās ik pēc pāris gadiem, mani hobiji atpvueni tā pat, par darbiem nerunāsim.... visi domā, ka es pazīstu nezin cik daudz cilvēku... jā aptuveni tā ir... jo man ir bijuši tik daudz tā saucamie labākie draugi... lielākā no huiņām ir tā, ka pieķeros visiem saviem draugiem, un tad vnk. ņemu un ciešu. debīli skan, bet jā, es milzīgā, emocionālā būtne, to vien daru kā ciešu, un ne jau tādēļ, ka visi liek man ciest... nē, es atrodu pie kā piesieties, lai domātu, ka draugi mani pamet, tad sāku tēlot cietēju, līdz beidzot tiešām tieku pamesta, tad piesūcos citiem un notiek tas pats.... varētu parunāt arī par ģimeni, bet šī diskusija diezgan smalki tika izrunāta ar Mika un Aki Naki kungu. vieglāk palika.... varbūt, man vajadzētu par visu izrunāties... varbūt man tiešām laiks, pie psihoterapeita, psihologa, psihiatrs, vai kāda cita psihā. muldu beztēmā, bet pat tagad palika vieglāk....

mis_nezinu

Heh... Gunta jau itkā teica, bet taga sāku pamanīt savu ziemas depresiju. man ir bezspēks.
Laivā tik tiešām jūtos kā Mārīte. negribu par to sīkāk runāt, bet es tiešām tur tā jūtos, vienīgi pamest man Laivu gan negribas... pagaidām....
Skolā es vnk. netieku galā ar darbiem, esmu pārāk nožēlojama, lai turētu elitāro līmeni.
Prvātā dzīve - tādas nav. tādēļ uznāk nostaļģija atceroties tos laikus, kad tāda bija. un vispār jābeidz līst citu darīšanās.

P.S. veseļojies, Marita...


mis_nezinu

Vakardiena... Pa dienu satiku jūru ar pazīstamiem cilvēkiem (tas bija jauki).... izstrādāju pilnības stulbības (nu lai ar to cīnītos, man liekas pat psihologs nepalīdzēs), saklausījos viena sakarīga repera vārdus (lika aizdomāties)..... patika diena...


vakars: smiekli, akohols, asaras (pārmaiņas pēc ne manējās un pat ne manis izraisītas), atmiņas... ehh.. jauki... :)

nolēmu, ka ja jau nīkstu mājās, jāsāk darīt k-kas lietderīgs... izvilku no skapja Vilhelmu Tellu... izlasīju pirmās piecas rindiņas, un sāku skatīties TV... Tells nedaudz pagaidīs.. Kā nākamo izvēlējos Ibsenu.... bet vēl jo projām neesu sākusi lasīt... tas mani nedaudz biedē.... pagājušo gadu Mērnieku laikus ar atvēru, un tad viņi stāvēja aizvērti, līdz pēdējās divās naktīs nekas cits neatlika, ka visu izlasīt.

Jā, viltību un melus vien
Par mīlestību sauc šodien.
Ibsens

mis_nezinu

Jocīgi, ka vietā, kur esmu nodzīvojusi 17 sava mūža gadus, un vēl jo projām dzīvoju tikai retāk, es vairs nejūtos kā savējais. ir reta sabiedrība, kuru vēlos satikt. Atliek kaut gada garumā mājās iegriesties vienu reizi nedēļā, kad visi Tevi sveiciena...sveicina un vairāk neko.... ja nu izņemot - kā Tev Rīgā iet? <- nu jau man šis jautājums riebjas....
bet pašlaik man atliek "ciemoties" šeit, kamēr visi kurus uzskatu par savējiem, un kuri vēlas ar mani padalīties savā dzīvē, ir 46 km attālumā no manis. Tā nu es viena sēžu pie PC... ik pa retam apciemojot draugus.

P.S. itkā par rutīnu savā dzīvē sūdzēties nevarētu, tomēr vēlos k-ko mainīt.. ar ko lai sāk?


mis_nezinu