Tas ir jocīgi, cik Latvijā ir atšķirīgi sociālie slāņi, vai arī cik es esmu liela pilsētniece, un neviens man neiestāstīs, ka Iecava ir lauki. Aizbraucu pie sava radinieka Lielplatonē uz 79. dzimšanas dienas atzīmēšanu. tā kā svinības viņam bija iepriekšējā dienā, viņš diezgan pohains ietipināja manī, lai apsveicinātos, bet pateica: "liela meitene, lielas krūtis". Apstulbu! Taču manas krūtis, kuras viņam pat šķita lielas, nebija iemesls, lai es būtu laba radiniece, jo kad viņš uzzināja, ka neesmu basketboliste, likās, ka es neesmu vairs arī viņa radiniece! nolēmu aizlavīties no vecākiem, lai uzpīpētu, un uzgāju kaimiņus, kuri mani pat zin, itkā. Pirmo reizi man bija kauns teikt, ko es taisos studēt, jo reakcija bija tieši tāda, kādu es nevēlējos redzēt. Mūzikas industrijas menedžments? viņiem tas ir fufelis, viņi pat nezin, kas ir industrija vai menedžments, bet mūzika ir sūds, jo nav sporta veids. ar to nevar ne govis izslaukt, ne labību nopļaut. un TOMĒR jutos gandarīta savā pilsētnieces izskatā, ar kent cigaretēm, kuras noteikti ir labākas par viņu more, varbūt nedaudz pastulbi reaģējot kukaiņu klātbūtnē, apstulbināt puišus un pat večus, jo es mācoties nekam nederīgu lietu varu to izdarīt!

nez kāpēc lauskas ieraksts iedvesmoja mani kaut ko uzrakstīt.... iekšējais nemiers mani nepamet.. jūtu, ka kaut kas būs slikti, bet vēl joprojām nezinu kas.... bet zinu, ka runa nav par vēstures vai matemātikas D līmeņiem... vai varbūt?
nu ko.. matemātika... pēdējais eksamēns, un tad es skolu redzēšu vēl 17. jūlijā un tad tikai murgos... :) 9. klasē es domāju, ka 12. es noteikti kā izvēles eksāmenu ņemšu CE matemātikā... nu, kad tas ir obligāti, es gribu atteikties! atmiņā vēl joprojām slīd aina, pirmais matemātikas KD AVG, es, blondīne būdama, nākusi no lauku skolas, ieguvu 9, manas divas brunetes, kas nākušas no AVG, ieguva attiecīgi 1 un 2.... no tās meitenes manī vairs nav ne vēsts, esmu brunete ar neuzmanīgu galvu... kas ir labāk - būt inteligentaakai vispaariigi un nolikt sliktaak eksaamenus vai nolikt labaak eksaamenus, bet buut tieshi tik inteligjentai, lai noliktu eksaamenus?
Kad devītajā klasē es zem spilvena liku grāmatas un noliku labi eksāmenus, es ticēju, ka tas palīdz.. šogad esmu sapratusi, ka es vnk. nevaru izgulēties uz tās mācību kaudzes, jo grāmatas galvu paceļ tik augstu, ka tā lūst nost un grāmatu stūri ik pa brīdim ieduras pakausī, un eksāmeni tik un tā rakstās drankigi... :D
Mis_nezinu

Tik bieži tieši naktīs esmu izplānojusi veselus cibas rakstus, tomēr katru reizi, kad piesēžos, raksts pazūd. tā nu kārtējo reizi gribēju tikai pateikt, ka nerakstīšu neko, bet izlasīšu jūsu skrebelējumus par dzīves gaitām.... :) drīz, pavisam drīz arī man būs ko teikt...

P.S. Cik ļoti man gribētos savai draudzenei uz viņas deviņpadsmit uztaisīt pārsteiguma ballīti, bet esmu bez līdzekļiem.. varbūt kādreiz uz lielākām jubilejām...

vakar, Iecavas upes apsnigušajā krastā, pie sniegā izvietotām svecītēm ar draudzeni ieturējām pikniku... bija gan tēja, gan maizītes, gan piparkūkas... cigaretes un sarunas... kad pārsala kāju pirksti, sākām dejot mobilā mūzikas pavadījumā, un tas nav sapnis, bet īstenība... kaut ko tik tizlu sen nebiju darījusi, taču tas bija tik jautri un patīkami... peidevām tas viss bija uzrīkots kā pārsteigums... mani pirmo reizi pa seniem laikiem pārņēma prieks, par to, ka esmu Iecavā... :)

Fonā ziemassvētku dziesmiņas, sejā smaids, neparasta rosība mūsmājās. Tiešām jauki... šorīt no rīta ar tēvu izstudējām manu līgumu ar firmu Lingturs, cik noprotu, tēvs ar mieru ļaut man parakstīt un pat finansēt, tā kā mīlīši, jau šajās brīvdienās es slēdzu līgumu, kas man dod aizvien reālākas cerības.. bet tikai cerības...
aii, bet ko nu tagad par to... paskatieties ārā... ziemassvētki tiešām ir balti. IR! :) Tādēļ Priecīgus jums šos baltos svētkus... jums, mani mīļie... bet ziniet, ka drīzumā ir jāsaorganizējas un jāpasēž arī mums bez skaļām izpriecām... :)

šodien biju pie ģimenes ārsta. Iemesls, kādēļ vēlējos turp doties, bija atbrīvojums no sporta ieskaites, kuru k-kad,cik nopratu, es pat dabūšu. Nolēmu, ka ja jau ir pienākusi šī retā reize, kad redzu savu ģimenes ārstu darbā, nevis uz ielas, varētu arī pačīkstēt. izčīkstēju visu - vēdersāpes, muguras sāpes, milzīgo nogurumu, trīcošās rokas.... un jā.. izrādās, ka tas nav tikai čīkstēšanas vērts, tas ir 21 Ls vērts, jo tieši tik izmaksāja manas zāles. Viņai nepietika ar zāļu izrakstīšanu, mani aizsūtīja vēl uz asins analīzēm, un beigās es vēl uzzināju, ka man pusei muguras ir savilkti muskuļi, un ja es neiešu uz masāžām, ārstnieciskajām vingrošanām vai vismaz peldēšanu reizi nedēļā, ar mani būs dir**. Re, cik progresīva mana diena! :) ā.. un jā... pārsvarā man ir nervu problēmas.... tādēļ man ir trīcošās rokas, nogurums, nespēja koncentrēties un vēl šādi tādi simptomi!

Nonākot šādā situācijā, kad plkst. 2.00 AM es vēl neesmu gultā, bet tā vietā mācos trīs mācību priekšmetu uzdevumus uzreiz, man gribas sūtīt pie velna to patstāvību, kuru tik ļoti gribēju. vēlme tikt prom no ģimenes mani aiznesa uz šo tik elitāro skolu. šobrīd mana kvēlākā vēlme ir ielīst manā gultiņā, kur vecāki mani apčubinātu un nedaudz palutinātu, noskatīties satriecošu filmu un gulēt bez modinātāja ierobežojumiem.
un bļin.. rīt vēl jālēkā būs.. "Panda Zombijs atgriežas!"

Tā kā šorīt pamodos nevis 5.30, kā bija plānots, bet gan 7.00, nolēmu skolu neapmeklēt. Tā vietā aizgāju uz veco skolu pakaļ Sōlai. Mamma pierunāja mani paēst, un, kad apsēdos pie galda, lai sāktu ēst, pie manis pienāca vairākas skolotājas, kas teica nevis "labdien", bet "čau", viena pat atzina, ka ievēroja mani planējam apkārt, bet neticēja, ka tā varētu būt es, jo es tak vairs te nemācos. Katrs kumoss, ko ieliku mutē tālākai gremošanai, manī uzjundīja tādas atmiņas!! Sajutu bērnības garšu. Redzot dažus savus bijušos klasesbiedrus, es sajutos nevis kā vienaudze, kas redz klasesbiedrus, bet kā absolvente, kura sen jau ir pārāka, un redz tos, kuri vēl nav tik tālu tikuši. Slikti jau laikam ir tā domāt...
Izejot no Iecavas vidusskolas, un lēnām čāpojot uz māju pusi, nolēmu pamainīt maršrutu un apciemot arī mūzikas skolu. Domāts, darīts... Skolotāju gan nevienu nesatiku, toties tur bija vēl tas pats vecais pulkstenis, kuru griezām atpakaļ, kad vajadzēja iet uz Solfedžo.. vēl tagad atceros, kā mūs lamāja, bet neko dižu nevarēja mums pateikt, jo pulkstenis vēl tiešām neradīja stundas sākumu (izlaidīsim to faktu, ka skolotāja pat neiedomājās, ka mūsu mobilajos telefonus pulksteņi rādīja pareizi)... Tā skola pēkšņi likās tik maziņa, likās, ka man pat jāpieliecas, lai tur tiktu iekšā... un, protams, ozolu aleja... lēnā solī izgāju arī tai cauri, redzot priekšā savā iztēlē mazu, naivu Maritu, kura ar savu melno mapīti dodas uz mājām, domādama attaisnojumu, par kārtējām ne īpaši spožajām atzīmēm...
Man ir tikai 18 gadi, taču Rīga man ir pārmainījusi tik ļoti, ka Iecavas Maritu varu vien savā iztēlē satikt.

es dejoju.... un kā vēl dejoju! :)

Vēl jo projām galvā stāv domas, par neveiksmīgo piektdienu.... Vēl jo projām domāju par to, kā man tiek iebāzts acīs, ka neesmu vēl neko saorganizējusi. Es zinu, ka tikšu aprunāta, un visticamāk jau esmu, pazīstot grupu, zinu, ka ļoti labi sanāk aiz muguras nodiršana, taču līdz mani neizmetīs es nepadošos! Es gribu pierādīt, ka kaķis maisā, kurš tiek iesviests ūdenī, nevienmēr noslīkst! Var jau būt, ka atkal esmu uzņēmusies nedaudz pa daudz, taču es vēlos vismaz vienreiz piepildīt savu sapni, kurā esmu redzama ar alkohola kokteili vai pudeli un salmiņu! kādreiz, esmu pārliecināta, tas notiks!