Didzītim ir paaugstināta temperatūra. Nabaga bērniņš. Bet viņš tik un tā ir pozitīvs un smaidīgs, tikai vārgs.

Ārste teica, ka jādod Didzītim tējiņa. Es viņam iedevu labi daudz piena un devos gatavot tēju, jo izskatījās, ka viņš gribētu dzert vēl. Kamēr sterilizēju pudelīti un vārīju kumelītes, Didzītis aizmiga.
Kamēr mazais čuč, man pašai ir tāda sajūta, ka man vispār nav, ko darīt. Kaut gan dzīvokli derētu satīrīt un man derētu dūšīgāk paēst. Es vienkārši sagatavojos nepārtraukti ņemties ar viņu, bet, redz, viņam tagad mani nevajag. Jāsaņemas un jādarbojas ar ko citu. Ceru, ka miegs mazajam nāks par labu.

Mīļais bērniņš! Viņš slimojot ir tāds pats kā tētis- guļ, smaida vai grib pie krūtīm.
Pat smaržo līdzīgi.

Kad pamodās, piedāvāju tēju no pudelītes. Likās, ka aktīvi zīdīs, bet sajuta tēju un briesmīgi saviebās. Devu atkal pienu līdz aizmiga.

Ak, kungs! Didzis reaģē kā onka, kurš krogā pasūtījis konjaku, bet viņam ielējuši Limpo limonādi.
Jauks bērniņš, pazīst mantu!
Labi, ka piena pietiek, lai sūc to.