| 5.3.25 09:03 - ciruleens - Protests
Dzīvoju pilsētas nomalē. Pilsētā, kura aug un izplešas. Aiz balkona kādreiz bija pļava ar paipalām un laukirbēm, tad kukurūzas lauks un tagad tas ir sadalīts mazos kavdrātiņos starp kuriem tiek būvētas ielas. Aiz loga katru dienu klab, grab, rok, zāģē, pūš lapas, pļauj zāli, brauc mašīnas. Ir tik daudz trokšņa, ka reizēm nemaz nevar dzirdēt tos putnus, kuri te vēl ir palikuši. Tas lika aizdomāties par Kluso pavasari. Vai cilvēki pamanīs, ka putnu dziesmas ir pazudušas, ja tās jau tagad ir pazudušas tajā nemitīgajā troksnī. Jo kā gan var pamanīt kaut kā pazušanu, ja pat klātbūtne kļūst nemanāma. Viss tiek tīrīts un uzturēts sakopts, mazi kvadrātiņi, kas visi izskatās vienādi. Zāle, kas tiek pļauta reizi divās nedēļās. Košumkrūmi, kas tiek turēti noteiktos "rāmjos" un formās. Es klusām protestēju "nekopjot" savu balkonu. Man ir balkona kastes, kurās aug nezāles, es tās laistu karstās vasaras dienās, tāpat kā citi lej savas pelargonijas. Stūros ir zirnekļu tīkli un uz ārējās palodzes sakrauta zaru, čiekuru, zīļu un kastaņu kaudzīte (puikas dārgumi). Tāpat es klusībā ceru, ka kāda no tām mājas čurkstēm izvēlēsies manu logu rāmi ligzdas taisīšanai un es viņu nedzīšu prom, kā dara kaimiņi, bet atļaušu palikt un nodirst logu. Kluss protests pret "sakoptību". |