Ostīt svecītes patiesībā nav diez ko lāga. Nu vismaz to vienu, lielo oranžo.
Ja osta to vienu, lielo oranžo, tad var iedzīvoties pamatīgās nepatikšanās.
Visupirms tāda svacīšu ostīšana smagi atkožas (tiešā nozīmē) ūsām un uzacīm. Tu tikai pieliec cieši, cieši pie liesmiņas degungalu, kad švirkt tik nosmird pēc deguma un ūsu tev vairs nav, un uzacis sačirkojas nebijušās lokās.
Tad vēl, lielā oranžā svece kož arī ķepās. Tu neko sliktu pat nedomādams, tik gribi noķert liesmiņu, kad svece kā briesmonis jau iekodusies maigajos rozīgajos spilventiņos, bet, ja liesmiņu izdodas noķert, tai pieskarties, tad tā pazūd pavisam un ķepai pieķeras karsts jo karsts ūdens, kas momentā sacietē un ieķepinās visās ķepas spalvās.
Un trešā lieta, kas jāzin katram kaķim par svecēm, ir tāda - visas sveces darbojas bandās... proti, kamēr tu kaujies ar vienu, cita pa to laiku bez sircapziņas pārmetumiem nosvilina tavas bikses. Jā. Tā nu tas ir...

un vēl... saimniekiem ir tendence skriet ar avīzi pakaļ drosmīgiem sveču ķērājiem un dzīt tos prom no svečuvietām...