minikin
14 January 2011 @ 05:30 pm
Veltīts mazajam Šarlam  

Ir pagājušas jau vairāk kā trīs nedēļas, kopš mazais Šarls nav ar mums... Bet nevarētu teikt, ka būtu apradusi ar domu, ka mazais, mīļais, gudrais pūkainis vairs nekad nesagaidīs mani no rītiem ar saucošu uzrunu, negulēs izstiepies uz mana augšdelma, ļaujot sevi glaudīt un bužināt, veikli necels gaisā mazās ķepiņas, ar aicinājumu pakasīt savu mazo, gaišbrūno padusīti, tāpat vairs nekad rotaļājoties nešļūks pa Edgara muguru ar uz visām pusēm izplestām ķepiņām, nejoņos zem dīvāna, ar kažociņu savācot kaudzi putekļu... un nedarīs vēl daudzas citas mums tik mīļās lietas.

 

Mazā vāvera aiziešana mūs pārsteidza nesagatavotus, pilnīgi un galīgi negatavus jau tik ātri šķirties no mazā, burvīgā vāverēna, saukta bijušā franču prezidenta vārdā – Šarls Degu.

 

Taču domājot par Šarlu, es vairs negribētu skumt, bet vēlētos vienmēr atcerēties viņa burvīgās izdarības, neatkārtojamo raksturu un gudrību, nebeidzamo draudzību, mīlestību, uzticēšanos un paļāvību...

 

Siltai un gaišai piemiņai šeit pierakstīšu dažus no daudzajiem, man tik ļoti mīļajiem brīžiem no Šarla dzīves. 

 

Kā mēs tikāmies ar mazo Šarlu.

 

Jau kādu mēnesi domājām par mazā vāverēna ieaicināšanas savās mājās. Bija jau sagādāts gandrīz viss nepieciešamais: būrītis, siens, graužamlietas... Vienīgi tikt pie maza vāverēna tā uzreiz nemaz nesanāk. Tomēr tā diena pienāk, un 2008. gada 4. oktobrī kādā jaukā, nomaļā zooveikalā Šarls izvēlas mūs par savas dzīves draugiem un dodas mums līdzi patstāvīgajā dzīvē, prom no saviem brāļiem un māsām. Tobrīd Šarlam ir tikai mēnesis. Protams, mazais sākumā ir piesardzīgs, nedaudz bailīgs, bet tomēr – ļoti draudzīgs.

Pirmās dienas un nedēļas paiet, arvien vairāk iepazīstot vienam otru, pierodot, mācoties vienam no otra.

Pirmos mēnešus, kamēr Šarls vēl ir kaut cik savaldāms, viņš tiek gandrīz ik vakaru laists skrējienos pa koridoru. Taču, kad mazais kļūst viltīgāks un izveicīgāks, koridors skrējieniem vairs īsti neder, un ar laiku Šarls tiek pie lielāka skrienamā ratiņa un skrienam-bumbas, ko saņem dāvanā savā pašā pirmajā dzimšanas dienā – 4. septembrī.

 

 

 

Šarla mīļie nedarbi

 

Šarls ir mazs, izveicīgs un ārkārtīgi interesants un apņēmīgs grauzējs. Viņa kāre pēc graušanas nevar palikt nepamanīta... Jau pašās pirmajās „istab-skriešanas” reizēs mazais pamanās pielikt zobu visdažādākajiem priekšmetiem. Tomēr vislielākā cieņā vienmēr bija vadi... O, jā, vadi! Vislabāk – ar biezu izolāciju, kurā var tik labi ieķerties ar zobiem, un sparīgi lēkājot, plēst ietiepīgo izolācijas kārtu nost...

Šarls ļoti gribēja, lai Edgars iegādājas jaunu telefonu. Cik tad var svešos, lietotos aizņemties te no manis, te no māsas? Kādu vakaru, ticis uz istabas paklāja, vāvers, ilgi nedomājot, devās pie telefona lādētāja, kas stāvēja uz grīdas pie kontaktligzdas, kur iepriekš tika (pēdējo reizi) uzlādēts Edgara tā brīža telefons. Viss notika klusi un ātri – lādētāja robotās maliņas tika nolīdzinātas tā, ka nu jau vairs ar to neko uzlādēt nebija iespējams...

Tā Edgars tika pie jauna telefona.

 

 

 

Vēl viens Šarla izveicības un mahinatora gara apliecinājums ir tā vairākkārtējās izbēgšanas no būra. Mazais ar laiku iemācījās patstāvīgi atvērt divas no trim būra durtiņām. Dzīvniekam izbēgot, to vienatnē notvert bija tik pat kā neiespējami... Šarlam vienmēr padomā bija simtiem ideju, kā ķērāju apvest ap stūri, vai arī vienkārši palēkties uz vietas, brīdī, kad tu to mēģini satvert.

 

 

Mīļās lietas

 

Mazais Šarls momentāli iekaroja mūsu sirdis, tomēr, laikam ejot, viņš demonstrēja arvien vairāk neatkārtojamu draudzības un mīlestības izpausmju, ko es nebeigšu apbrīnot.

 

Reiz es jutos patiešām nomākta, nu tā – ļoti, ļoti. Nekas tajā dienā nenotika kā gribētos. Pēdējais piliens bija nejauša eļļas izgāšana uz kādreiz vēl gaišā istabas paklāja, tieši netālu no Šarla būrīša. Biju bezspēcīgi dusmīga uz sevi, apsēdos uz grīdas un tīrīju traipus, sāku raudāt... Mazais Šarls pieskrēja klāt man tuvākajai būra malai, skatījās uz mani un žēlabaini pīkstēja. Pīkstēja tā, it kā viņam sāpētu, ka es raudu. Man neticējās, ka tā tiešām varētu būt, bet Šarls nepārstāja raudāt, līdz to nepārstāju darīt es. Mazais dzīvnieciņš nomierinājās tikai tad, kad es spēju viņam mierīgā balsī pateikt, ka viss ir kārtībā. Izklausās pēc iedomām, un es jums neticētu, ja jūs man ko tādu stāstītu par kādu citu mazu dzīvnieciņu, taču tajā brīdī arī vīrs bija klāt, un viņš man neļaus samelot – tā patiešām ir taisnība...

 

Bet ko nu par raudāšanu – Šarlam tā īsti nebija pa prātam. Daudz vairāk viņš mīlēja smilšu vannas un muguriņas masāžu. Agros rītos, kad istaba vēl bija pavisam tumša, un Edgars vēl nebija pamodies, es modos pirmā, lai dotos ikdienas darba gaitās, bet Šarls – modās uzreiz pēc manis, lai nepalaistu garām manu iziešanu no istabas. Tas bija viņa rīta rituāls. Vērot, kā es tuvojos durvīm, pie kurām stāv viņa būrītis, un tad pīkstēt un saukt mani, aicinot viņu izņemt no būrīša un samīļot. Tā nu gandrīz katru rītu mans pirmais darbs bija apmēram 15 minūšu ilga dzīvokļa izpēte (Šarlam bija jāzina, kā dzīvoklis izskatās pēc nakts miega), glaudot un kasot mazā pūkaiņa muguriņu.

 

Vēl mazajam Šarlam (kā jau visām vāverēm) patika zīles... O, jā, zīles ir super! Tās viņš mīlēja un apbrīnoja tikpat ļoti kā vāvere no „ledus laikmeta”. Lielā cieņā bija arī kastaņi. Vispār jau gandrīz visas apaļās, cietās lietas bija labas. Īpaši, ja nākušas no dabas. Reiz, pētot virtuves galdu, Šarls atrada vāzītē ieliktu kastani. Tādu atradumu nevarēja laist garām. Tas nekas, ka kastanis bija gandrīz dzīvnieka galvas lielumā. Tas netraucēja to saķert zobos un šādā veidā cilpot zibenīgā ātrumā apkārt pa virtuves galdu, līdz dzīvnieks nonāca līdz apziņai, ka bez manas palīdzības līdz būrim netiks. Atskanēja aicinošs pīkstiens. Kastanis joprojām bija cieši satverts ar zobiem. Devāmies uz būri, kur darbu ap un ar kastani pietika visam turpmākajam vakaram.

 

 

Rakstura īpatnības

 

Šarlam piemita nedaudz konservatīvs raksturs. Pret visiem jauninājumiem viņš sākotnēji izturējās ar izteiktu piesardzību un skepsi. Un pareizi vien ir! Kam vajag kaut ko jaunu, ja jau ir tik pierasts pie vecajām, mīļajām lietām? Tā sākotnēji dzimšanas dienā dāvātā skrienam-bumba un otrajā dzimšanas dienā dāvātais smilšu baseins pirmajā brīdī tika uztverti diezgan piesardzīgi. Taču pagāja laiks. Šarls iepazina jauninājumus un ar laiku tie viņam kļuva tik mīļi (ja pat ne vēl mīļāki) kā visas pārējās mīļās un ierastās lietas...

 

Tāpat Šarls bija pārliecināts sportotājs. Ne diena nepagāja bez apņēmīgiem skriešanas treniņiem skrienamajā ratiņā. Raizēm Šarls tik ļoti aizrāvās, ka skrienamajā ratiņā pavadīja vairākas stundas no vietas. Ātrā skrējienā Šarls metās līdz bļodiņai, ātri nograuza kādu našķi un tad atpakaļ skrienamajā ratiņā krāt noskrietos kilometrus... Bet tas tā bija tajās dienās, kad Šarlu pārņēma sportiskais entuziasms. Reizēm ratiņā tika aizvadīts tikai obligātais ikdienas treniņš, bet ne vairāk.

 

Šarlam patiesi piemita īpašs un stingrs raksturs. Es pat nezinu, kurš kuru audzināja - mēs viņu vai viņš mūs. Tad, kad Šarlam bija īdzīgāks noskaņojums, viņš varēja padarīt visus trakus, lielā skaļumā graužot būra restes, kā arī (kroņa gājiens) izgāžot metāla ēdam trauku tā, lai viss tajā esošais ēdiens izšķīst pa apkārtni... Turpinājumā sekoja trauka mētāšana un ripināšana pa metāla restēm, kas notika ar milzīgu troksni. Tie, kas paši to savām acīm nav redzējusi, diez vai ticēs, ka tādu troksni var sarīkot viena maza Čīles vāvere.

 

Šarls bija arī saimniecisks. Viņš ne vien pats ar savām ķepiņām no kāmju vates un siena savija sev lielu un ērtu ligzdu, bet arī ieklāja tajā palaga gabaliņu, ko biju viņam iedevusi intereses pēc. Uzkopšanas dienās (kuras Šarls bija pats sev noteicis) palags tika izvilkts ārā no ligzdas, izplivināts pa būra stāviem un pēc tam apņēmīgi ievilkts atpakaļ ligzdā. Aukstākās dienās, kad apkure vēl nebija pieslēgta vai jau bija izslēgta, Šarls paladziņu izmantoja, lai smuki un kārtīgi sasegtos.

 

Vāvere ir un paliek vāvere, pat ja tas ir žiperīgais Čīles vāverēns. Ja gardumu ir tik daudz, ka vienā rāvienā tos visus nevar apēst, tad ir jātaisa slēpņi... Tā, piemēram, aprikozes kauliņš kā liels dārgums ilgu laiku tika glabāts dzīvnieciņa ligzdā, miega reizēs dzīvnieciņš gulēja tam virsū. Līdz kādā brīdī noskaidrojās, ka uz tā gulēt tomēr nav pārāk ērti, un tā kauliņš aizceļoja prom no ligzdas un tika novietots pirmā stāva siena kaudzē.

 

 

 

 

Par Šarlu, protams, var stāstīt un rakstīt ilgi un dikti, tomēr galvenais ir tas, ko tik mazs dzīvnieciņš var iemācīt un parādīt salīdzinoši tik lielajam cilvēkam. Tā ir sirsnīga draudzība, pieķeršanās un mīlestība, kā arī patiesākais prieks par visvienkāršākajām lietām... Turklāt tāds prieks, ka emociju pārpildījumā jāpīkst un jādzied. Un tāda pateicība par samīļošanu, ka priekā jāaizver mazās, draudzīgās actiņas un jāsmaida....

 

Mēs Tevi vienmēr mīlēsim, mazo Šarl! Tu biji un arī turpmāk būsi mūsu prieka un smaidu avots...