Sākotnēji raudāju vakar vakarā pirms miega. Nevarēju neko ar sevi padarīt. Iemesls? Mārlijs nomira... Nebiju šo filmu redzējusi, kad to rādīja kino, kaut gan bija doma aiziet, bet droši vien nesanāca laika. Vakar rādīja pa TV3. Ok, amerikāņu filma, Dženifera Anistone, Ouens Vilsons, droši vien romantiska, viegla komēdija, ideāli sestdienas vakaram... Te nu bija. Kāpēc neviens mani nepabrīdināja? Kāpēc man neviens neteica?? Kāpēc sunim bija jāmirs? Kāpēc tam bija jābūt tik fascinējošam un mīļam un pēc tam jānomirst? Nē, tādas filmas es vnk nedrīkstu skatīties. Pārāk smagi. Nakts vidū pamodos un domāju par suni... Kaut kas traks - tas taču bija filmas tēls! Nē, pamēģini to ieskaidrot savam miegainama prātam. Atcerējos arī Šarlu. Bija skumji, bet miegs izrādījās stiprāks. Aizmigu.

Pamodos. Šodien bija koptreniņš, bet es sēdēju mājās ar savām sāpošajām pēdām. Skumji. Pamanīju, ka filmu rādīs vēlreiz. Nodomāju, ka jāpaskatās uz mazo, dzīvelīgo kucēnu, lai ir prieks un miers, un skumjas prom un ārā no sirds, un tad uzreiz jāslēdz prom, kamēr nav par vēlu. Kļūda. Nevarēju izslēgt, nevarēju pārslēgt. Suns pārāk burvīgs, un vispār filma laba... Vismaz man tā liekas. Bet Mārlijs atkal sāka novecot. Atkal nomira. Atkal raudāju. Nu kāpēc visas brīvdienas jārāda tik skumja un reizē tik laba filma? Būtu slikta, vismaz neskatītos... Ai, tagad tā jocīgi ap sirdi. Un vēl rītā jāatgriežas darbā. Bet tā negribas, tā negribas... ehh.