Iepriekšējās pāris nedēļas, nē, kopumā viss februāris un marta pirmās dienas bija vnk pārbāztas ar steidzamajiem, svarīgajiem darbiem. Visi svarīgi - neko negribas nohaltūrēt un pēc tam nožēlot... Cik daudz gan tas spēj paņemt spēku, fizisko un garīgo! Jau nedēļām sapņoju par bezrūpīgu arvaļinājumu, bet nekas nav pieteikts, tā kā varu necerēt. Nav jau arī tā, ka viss ir izdarīts. Vienam lielam projektam darbs tikai sākas. Visu martu būs, ko rauties. Atšķirība tikai tā, ka šodien nevienam darbam nav pēdējais termiņš, bet darbu tāpat daudz. Esmu čīkstule! :)