Kaut kā pēdējā laikā neesmu par to iedomajusies, bet ir reizes, kad tik kvēli vēlos, lai kāds spētu lasīt manas domas. Piemēram, šovakar ir viena no tām reizēm. Bet nejau manas šī brīža domas, bet vispār. Dažādos dzīves gadījumos. Iespējams, tas būtu ļoti noderīgi... Vārdi esot nesaprašanās avots. Vārdos nevar pateikt to, ko domā. Vārdi mūs biedē. Dažreiz doma, pateikta skaļi, maina savu būtību, nozīmi, nokrāsu... visu. Dažreiz es baidos pateikt kaut ko... kas būtībā ir elementārs. Es vienkarši nepasaku. Jo ne visu var pateikt. Ne visu var paskaidrot. Ne visam ir rodams īstais brīdis. Ne katram domāšanas procesam un pārdomām ir rodams tik skaidrs rezultāts, lai to varētu ietērpt vārdos. Reti kuru sajūtu vispār var tā pa īstam aprakstīt un izstāstīt... reizēm iedomāties savā prātā varam kaut ko desmitiem reižu, taču pareikt skaļi - ne vienu pašu. Te nav runa par nedrošību izteikt savu viedokli vai vēl ko tamlīdzīgu. Nē. Es domaju tādas lietas, par ko nolemjam klusēt. Jūtas, ko nespējams izteikts. Lietas, ko ikdienas steigā aizmirstam pieminēt. Kādam to visu dzirdēt varbūt būtu vitāli svarīgi. Bet par to tiek klusēts. Itkā tā nebūtu. Bet domas par kādu cilvēku, sajūtu, lietu tomēr ir... ja jau tās netiek un netiks pateiktas, man ir žēl, ka cilvēkam nav tādu sensoru, lai to sajustu. Katra cilvēka dzīvē pienāk brīdis, kad zaudējam tuvus cilvēkus. Un tad kaut ko kadam teikt jau ir par vēlu... tās ir tikai dažas sajūtas, dažas frāzes, ko Tu vēlies, lai kāds zinātu, lai dzirdētu, lai saprastu... bet tās paliks pie Tevis. Vienmēr tikai pie Tevis.