| |
[27. Jun 2007|20:58] |
Pirmo reiz pēc (e)n-jām reizēm, kad tiek svinētas kolektīvā jubilejas. Bija smiekli, sarunas un laiks paskrēja nemanot un man jau liekas, ka tas bija pateicoties jubilāram, kas tiešā tekstā pateica, ka viņam ir mazliet dīvaini, ka apsēžoties pie galda visi klusē un ir nežēlīgi stīvi. Man jau likās, ka attaisnošanās ar tekstu, ka mēs jau esam baigi jautri un to redzēsi, kad mēs brauksim uz X pilsētu, ir varen muļķīga, jo ja nav šīs draudzības arī ikdienā, tad nekādi braucieni, kas ir reizi gadā nespēj saliedēt kolektīvu vai nu viņš ir vai nav, bet šāda vaļsirdīga jubilāra atziņa izkausēja ledu un neviens negribēja doties prom no jubilejas ātrāk par divām stundām :)
Un ir pat labi (man pat liekas, ka beidzot kolektīvs dzirdēja, ka es arī māku runāt), jo nebija "jaukā darba kolēģa", kas gvelztu stulbos tekstus un tāda meiteņu pasēdēšana bija jauka vismaz es redzēju, ka šinī kolektīvā ir arī jautri cilvēki. Man jau likās, ka šeit ir mazliet "slimi" cilvēki, kas neprot ne par ko citu runāt kā par darbu.
Šī arī bija pirmā jubileja, kur neviens teikums nebija par darbu.
Bet grāmatvede (labā) gribēja dzirdēt, kas tad man ir ar "jauko darba kolēģi". Teksts no viņas puses bija: "Kāpēc tu baidies no "jaukā darba kolēģa"? Es vien pateicu, ka nebaidos un nespēju pieņemt, to ko viņš man ir teicis un šī saruna tika izbeigta. Viņa laikam bija mazliet vīlusies. |
|
|
