man ir laba, ilggadīga draudzene, ar kuru mēs esam labi draugi un tēvs ir pārliecināts, ka es viņai patīku vairāk, nekā vienkārši draugs un visu laiku man izsaka mājienus un arī tiešus apgalvojumus, ka man jāmēģina ar viņu kaut ko bīdīt u.t.t. Un es visu laiku viņam nevaiksmīgi mēģinu apstāstīt, ka mēs esam un būsim tikai draugi un viens otru nekā savādāk neinteresējam (kā arī ir) un ka esam paši mūsu draudzību un visu ko citu izrunājuši pavisam atklāti un ka es noteikti zinu labāk, kā viņš, kā lietas sastāv, pazīstot viņu kādus 6 gadus, kamēr viņš viņu ir redzējis varbūt 6-8 reizes :D

Un vakar bija teksts - klau, tev būtu laiks sameklēt draudzeni, tev takš tūlīt 24 paliks, mēs ar mammu apprecējāmies 24 gados. Gribējās izspert, ka es nebūšu kopā ar kādu vien ķeksīša dēļ, bet tad vispār man pieleca, ka es taču precos ar meiteni, kuru nebiju redzējis kādus 3 gadus un es vispār nezinu, kāpēc es to daru un vai man galvā viss nav sašķiebies. :D Lūk tās ir pārdomas.