| |
[29. Aug 2009|20:07] |
|
Eju es kopā ar māsu vakarā uz mājām. Esam izskrituļojušās un veikalā nopirkušas vakariņas. Ejam pļāpājam redzam, ka nāk pretī vīrieši, bet turpinām runāt. Līdz brīdim, kad viens no pretim nākošajiem vīriešiem „lien” ceļā un cenšas piesaistīt savu uzmanību. Jā, kad ieskatos tad ieraugu šī vīrieša seju un esmu tik pārsteigta, ka neko nevaru atbildēt un stāvu kā sāls stabs. Vienīgais, kas mani mudina iet uz priekšu ir māsa un sajūta, ka nu ir „ziepes”. Tā arī nogāju līdz mājām klusējot un it kā klausīdamās māsu. Abas gan pienākot pie vārtiem neapzināti paskatījāmies uz abām pusēm vai mums neseko un neredz, kur mēs dzīvojam. Atnācu mājās un sāku domāt, ko man var nozīmēt šī satikšanās, vai var pateikt Andrim, kur es dzīvoju? Un kas tagad būs? Ir bail un tagad ar vien vairāk es skatīšos pa labi un kreisi. |
|
|
