| Džurasel zaķītis |
[28. Jun 2009|22:50] |
Beidzot mājās.
Satikti vecāki. Vismaz radās iespaids, ka vecāki saprot, ka bērns ir nepajokam nostrādājies. Pārāk nemocīja ar visādiem jautājumiem, kā vien parādīju, kā no fočika ielādēt bildes (it kā jau prot, bet kaut kas nesanāca, tad nu šoreiz sanāca), palīdzēts noņemt veļu. Tomēr iepriecina, ka pasaku, ka algas iespējams, nebūs tik ātri, tad ierosina, ka varbūt padzīvo kopā ar mums. Uz ko man bija atbilde, kāda jēga, ja atnāku mājās un liekos gulēt un tā pat savās mājās neko ēdamu nepērku, jo nav laika paēst un tad tik nauda izmesta vējā). Vispār mīļa attieksme bija un tas jau ir labi.
Bumsis atvests mājās. Mazliet apvainojies, ka no lielajiem plašumiem ir atpakaļ savos mazajos apartamentos :p
Ziedi salikti vāzēs. Nevaru, nevaru bez ziediem ir ko rīt uz darbu aiznest un ir ko mājās uzlikt uz galda. Darbā vismaz ir kur acīm paskatīties un sirdij pariecāties :P
Ielikta mazgāties veļa. Vot šito gan es nesaprotu, kā tas var būt? Mājās neesmu, bet katru vakaru mazgāju veļu !?!?! :P No kurienes rodas atkal un atkal netīras drēbes.
Aaaaa un vēl ejot no vecāku mājām kaut kā neveiksmīgi sasistu roku un tieši pa nervu, sāp un ik pa laikam ietrīcas, bet tas figņa.
Nu ko vienam jauna darba nedēļa, bet man turpinās darba nedēļa. Patiesībā ir sevi aprīnoju un vienlaicīgi uztraucos, un gaidu kurā mirklī es sākšu histēriski raudāt, jo man liekas, ka nevar šādu stresu, nepārtrauktu skriešanu pakaļ aizejošam laikam un sajūtu, ka esi kā tāds burunduks kas skrien tanī vingrošanas aplī izturēt un būt tāds vēss, bezemocionāls cilvēks. Vienā teikumā - pagaidām turos. |
|
|
