| |
[3. Aug 2008|23:15] |
Vispār man ir viena vājā vieta kā Ahileja papēdis- un ja redzi un saūti, ka sit pa šo vietu un tādām pašām metodēm kā es pati to daru, tad gribas piecelties pateikt visu ko domā, pagriezties un doties prom neatskatoties. Jā es esmu ģimenes melnā avs- nedzīvoju pareizo sabiedrības modeli, mazliet runāju kā feministe, paļaujos tikai un vienīgi uz sevi, nu nav man uz ko paļauties, bet vai tad es būtu sliktāka?! Vai man jājūtas vainīgai par to kā man nav?! Kāpēc man liek justies vainīgai?!
Cilvēkiem jau vajag redzēt, ka man ir grūti un esmu tik sievišķīgi vāja, ka pati neko neprotu, bet es tā neprotu dzīvot, jā man gribas būt dažreiz vājākai, lai „Princis” atnāk un pieliek jauno lustru, ieskrūvē lapiņas, lai man nebūtu jādomā par tehniskām un sadzīviskām lietām par kuriem „pareizajā” sabiedrības modelī domā vīrieši, bet man tā nav un esmu es un tikai pati es un kā nu protu tā risinu šos jautājumus. Bet varbūt es to visu pārāk asi uztveru? |
|
|
