| |
[30. Jul 2008|23:08] |
|
Nez, gulēju un domāju. Vai es pievelku „putnus ar lauztiem spārniem”? Vai man vajag atkal un atkal kādam teikt, ka viņš ir lielisks, vienā eksemplārā, ka viņam viss būs labi! Parādīt manu „gaisu” manu „brīvību” parādīt pavisam savādāku pasauli, bet vai viņam vajag. Var jau būt, ja kāds man pieķertos pie rokas un teiktu: „Vienkārši paliec blakus. Blakus uz kādu mirkli!” es iespējams paliktu, laikam kaut kur manī sēž šis eņģelis, kas dod otram iespēju no jauna lidot un ticēt... |
|
|
