| Back to reality |
[24. Jun 2009|20:43] |
|
Viens Bosa zvans un saproti, ka nekur neesi aizmukusi. Viss ir te pat un kopà ar tevi... |
|
|
| |
[24. Jun 2009|21:18] |
Jau otrā stunda kā jūtos kā iebaidīta stirna, neskatos spogulī, jo zinu jau tā pat, ka skatiens arī ir iebiedēts.
Trīcu, ir bail, jūtos vientuļa un saprotu tikai vienu- viens teikums un man jau birs asaras
Jā, es zinu man ir šīs nakts laikā jāspēj saņemties, atrast spēku, lai rīt visi redzēt un domātu, ka esmu MegaZaķis, spējīgs racionāli bez emocijām domāt un rīkoties.
Bet tagad man ir ļoti bail un vientuļi.... |
|
|
| |
[24. Jun 2009|23:36] |
Drīz jau veļa būs izmazgāta un derētu tā ko doties uz gultas pusi.
Vēl tikai ir jāpaskatās, kā "iet" sabiedriskais transports, lai varu visu saplānot un neko nenokavētu, jo šo nedēļu būšu bez mašīnas. Man tomēr savi paradumi ir mazliet savādāk jāpakārto, kaut kā kad bij mašīna tad viss bij pakārtots manam laikam, bet tagad būs jārēķinās ar sabiedrisko, bet nekas izdzīvosim. Bija jau plānotas šādas tādas aktivitātes kā jūra saulrietā vai saullēktā, jo zinu, ka nākamās darba dienās mani spēs glābt tikai plašumi, miers un cilvēki.
Joprojām ir bail aizvērt acis, jo tiklīdz es apgulšos sāksies sevis žēlošana un domāšana, kāpēc es esmu šobrīd šādā situācijā? Kāpēc un kas ar mani notiek?
Jā, jā zinu, ka daudzām emocijām iemesls ir šo brīvdienu neatpūšanās, skriešana uz priekšu, visu laiku būšana cilvēkos. Joprojām visa ir par daudz un maz. Laikam man ir jāieslēdz sevi mājās un atslēgas pa logu jāatdod un jāpasaka, ka lai pēc nedēļas mani atslēdz, jo citādi es neprotu atpūsties. Gribu atpūsties, bet neprotu. |
|
|