| |
[30. Jul 2008|11:03] |
|
Kaut kā sevi ar vien vairāk pieķeru pie domām, ka man patīk strādāt dārzā, ravēt puķu dobes, lasīt ogas un ik vakaru apiet gar ziediem un mazliet frīkaini, bet parunāt ar ziediem. Tas laikam tāpēc, ka bērnībā pirmo un vienīgo reizi, kad omīte ļāva man ravēt es izravēju visas puķes un nezāles atstāju :P un ogas no jāņogu krūmiem man vispār nekad nelika lasīt, jo es un māsa bijā Rīgas meitenes un mums (tas jau bija kopš sevi es atceros) vajag atpūsties, tikai nezinu, no kā bērnudārzniekam ir jāatpūšas :P |
|
|
| Toms |
[30. Jul 2008|16:11] |
Vai es tiešām izskatos tik nevarīga un nespēcīga, ka jebkurš grib manā vietā visu risināt man nemaz nejautājot, ko es pati domāju?!
Vai tiešām pelēkais latviešu puisis ir tik kompleksains un stresains, ka tik līdz es klusēju, tad esmu jau „noķerta” – kāds cits ir bijis ašāks un apķērīgāks?!
Tomam es teikšu: „Nē!” ja jau pašā sākumā Tomam ir nepārtrauktas bailes, par kādu spēcīgāku un drošāku par sevi, tad es nevaru. Es jau pati laikam viņa tekstus uztveru mazliet asi, nezinu, varbūt manās acīs viņš grib izskatīties kā tāds mačo, bet teksts: „vai Tu vēl esi dzīva?” Manī izraisa drīzāk lētas pagalma sarunas tēmu un tā jau nav pirmā reize, kad šis sper laukā šādus tekstus. Jā, man ir nepieciešams tik pat pašpietiekams, tik pat ass, tik pat maigs, tik pat spēcīgs un pat spēcīgāks kā es pati. Negribas sevi aiz sevis vilkt otru, gribas otram ļaut pakāpties un pretī saņemt šī otra roku, gribas nostāties aiz viņa muguras, pieglausties un saprast, ka esi aizvējā, ka viņa smarža „pievelk” ka šo smaržu var atpazīt starp tūkstotis un vienu citu smaržām... |
|
|
| |
[30. Jul 2008|19:17] |
|
Kaut kā pēdējā laikā es dzirdu un esmu ievērojusi, ka mans tēvs (kas ir ļoti greizsirdīgs uz jebkuru bikšaino pat ja viņš tikai garām ejot paskatās un manu pusi :P), nu ļoti, ļoti cer, ka es apstāšos kādā ostā. Mani vairs nepārsteidz teksti: „Aizbrauksi un varbūt ar kādu iepazīsies!” |
|
|
| |
[30. Jul 2008|22:23] |
|
Ja es nerakstu tad man ir labi... Man ir labi, ka varu sajust nakts dzestro gaisu, man ir labi ja dzirdu sirseņu „čīgāšanu”, Man ir labi, kad apguļos uz balkona un skatos zvaigznēs un pavadot ar skatienu kaut kur nezināmos virzienos lidojošās lidmašīnas... |
|
|
| |
[30. Jul 2008|23:08] |
|
Nez, gulēju un domāju. Vai es pievelku „putnus ar lauztiem spārniem”? Vai man vajag atkal un atkal kādam teikt, ka viņš ir lielisks, vienā eksemplārā, ka viņam viss būs labi! Parādīt manu „gaisu” manu „brīvību” parādīt pavisam savādāku pasauli, bet vai viņam vajag. Var jau būt, ja kāds man pieķertos pie rokas un teiktu: „Vienkārši paliec blakus. Blakus uz kādu mirkli!” es iespējams paliktu, laikam kaut kur manī sēž šis eņģelis, kas dod otram iespēju no jauna lidot un ticēt... |
|
|