| |
[8. Jun 2008|20:55] |
Vakar konstatēju, ka vairs neprotu būt klusumā. Vajag troksni, steigu, sarunas. Vakar braucām ar māsas vīru pēc pirts slotiņām. Iebraucām mežā un ar lielu piespiešanos izslēdzu radio. Klausos kā koki šalc, dzirdu puntu čivināšanu, pāris kilmetrus tālāk nodun pērkonss, vēja plūsma atnes svaigu gaisu un gaisā ir jūtams, ka pārus kilometrus tālāk ir nolijis lietus. Skaisti...
un ar vien vairāk saproti cik pilsētas steiga, ikdienas ātrums ir attālinājis tevi no dabas, no klusuma, no visa tā kas liek apstaties un padomāt un ko tālāk darīt? uz kuru pusi iet? |
|
|
| |
[8. Jun 2008|21:19] |
Arvien vairāk ir situācija- Kurš pirmais metīs akmeni!
Attieksme tā it kā būtu 12 gadi, viss ir jāpamāca, jāpasaka kā pareizāk būtu (bet pareizais variants ir tikai viņu variants). Mēģināt tevi ar vārdiem "pazemot", "iedzīt komplekus", "radīt pārliecību, ka tu esi nekas". Nepatīk man tas viss!
Zinu, ka mana vaina ir tanī ka jau piektdienas vakarā sevi "uzskrūvēju", bet kad satiekos, tad trīs reizes minūtē iekožu mēlē, lai kaut ko nepateiktu. |
|
|
| |
[8. Jun 2008|22:27] |
*saka: nu šodien braucu mājas un sapratu, ka Jāņus gribu svinēt pie ūdens ar saulrietu, saulēktu, pļavu, lai var uzpīt vainagu un ozolu lai šo vainagu var uzmest ozolā...
*saka: :)
**saka: :P
**saka: forshi izklausaas ;) |
|
|