|
8. Jun 2008|20:55 |
Vakar konstatēju, ka vairs neprotu būt klusumā. Vajag troksni, steigu, sarunas. Vakar braucām ar māsas vīru pēc pirts slotiņām. Iebraucām mežā un ar lielu piespiešanos izslēdzu radio. Klausos kā koki šalc, dzirdu puntu čivināšanu, pāris kilmetrus tālāk nodun pērkonss, vēja plūsma atnes svaigu gaisu un gaisā ir jūtams, ka pārus kilometrus tālāk ir nolijis lietus. Skaisti...
un ar vien vairāk saproti cik pilsētas steiga, ikdienas ātrums ir attālinājis tevi no dabas, no klusuma, no visa tā kas liek apstaties un padomāt un ko tālāk darīt? uz kuru pusi iet? |
|