| |
[2. Jul 2007|12:40] |
|
Sezu parka/kapos un edu sieru un bananus kombinacija visai divaina no uztraukuma siers jau noests neatceros ka garsoja vien bananu garsa mute |
|
|
| |
[2. Jul 2007|13:38] |
|
Tad nu es iepriekš rakstu ierakstu un dzirdu, ka gaitenī ir „jaukais darba kolēģis”. „Jaukais darba kolēģis” ver durvis vaļā un saka, ka: „Redz, cik tev skaists kabinets! Tikai smaržo ne visai labi (ar to bija jāsaprot, ka mēbeles jaunās vēl smaržo pēc rūpnīcas) ” Es sēžu kā ar aukstu ūdeni aplieta. Pienāk pie sava galda un saka: „Es nevaru tikt pie sava galda, te viss ir nokrāmēts!” (tur ir monitori, printeri un visāda tehnika) Un tonis ir tāds, ka, ak, es sliktā (maita) visu man apkrāvusi un tagad man tas ir jākārto. Pēc tā teiciena man tādas dusmas, ka biju gatava kliegt. Pirmsjāņu foājē izkliegtie teksti, tad nevarēja visu tehniku aizvākt no skapja augšām man pašai bija jāņem nost tie smagumi, galvenais, ka no skapjiem bija izvilcis savus četrus CD, nevarēja atbraukt un palīdzēt ievilt jaunās mēbeles un nolika uz jaunajām mēbelēm kā pagadās tehniku un apsēdās. Mans mērs bija pilns es trīcēju no dusmām. Aizgāju uz citu kabinetu pasēdēju un uz stundu biju prom- pusdienās. Parkā/kapos bija bail, bet es sev teicu, ja no dieviem ļaunumiem (parks/kapi vai „jaukais darba kolēģis”) ir jāizvēlas viens, tad labāk pirmais. Nāku atpakaļ no darba apsveru domu vai nesākt pīpēt, jo neesmu vēl nomierinājusies, redzu, ka mašīna vēl stāv eju speciāli par pirmo stāvu cerībā, ka šis iet pa trešo prom, bet redzu, ka šis man nāk pretī es nolaižu acis lejā un paceļu tikai tad, kad viņš iet man garām un saka attā. |
|
|
| |
[2. Jul 2007|13:42] |
Kamēr gāju uz darbu sāku apsvērt domu par darba maiņu. Es vairs nezinu, cik ilgi spēšu izturēt, kas man ļoti nepatīk, ka šādas domas man parādās, jo tas jau par kaut ko liecina, jo man negribas mainīt darbu, bet ja es trīcu, kā apšu lapa un sevi emocionāli dalu pa daļām, tad tas nav normāli.
Moš pajautāt grāmatvedi (labajai) vai „jaukais darba kolēģis” iet prom vai nē? Iespējams, ka viņa zina. |
|
|
| |
[2. Jul 2007|14:05] |
Es zinu, ka tas ir zemiski un visādi citādi zem visas kritikas, bet man dzima doma no situācijas "Zvaigznei piedzima lampiņa" es pēķšni padomaju ir jāpaskatās viņa miskastē vai tur kaut kas nav atsāts piegāju pie viņa galda un redzu, ka miskastē ir saplēsta viena A4 formāta lapa. Steidzīgi aizslēdzu durvis un vilku laukā ar trīcošām rokām liku kopā it kā tas butu nāves un dzīvības jautājums. Skudriņas pārskrēja pār muguru kad uz vienas no strēmelītes bija rakstīts IESNIEGUMS. Saliku kopā un pat uz savas lapiņas pārsaktīju vārds vārdā.
Secinājums: VIŅŠ IET PPPPPPPPPPPPPPPPRRRRRRRRRRRRRRRRRRRROOOOOOMMMMMMMMMM!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!! (augustā, tagad viņam ir atvaļinājums, paliks tikai kopā nostrādāt divas nedēļas)
Tagad ne tikai direktors zin, bet es ar. Ir jāsagatavo sejas grimase, kas slēpj prieku un jābūt pašai nopietnībai. Nu viss miers mājās un var strādāt. fuuuuuuu (ļoti liela nopūta) |
|
|