| |
[11. Jun 2007|08:32] |
Šodien man uz galda vāzē ir klēpis ziedu. Lillijas (oranžas), pujenes (baltas un rozā) un īrisi (dzelteni).
Pujenes tā smaržo!!!!
Ienāk "jaukais darba kolēģis" un saka: "No taviem ziediem viss gaitenis smaržo!" (un tāds priecīgs un tāds laimīgs)
Es: "Nekas nesmaržo. Tev tikai liekas."
Viņš: "Nē smaržo." Pieliek degunu pie lillijām un saka: "Šīs!"
Un vien saprotu, ka "jaukais darba kolēģis" nespēj atšķirt lillijas smaržu no pujenju smaržas, bet varbūt tās bija manas smaržas?, bet lillijas tās tiešām nebija.
Šodien man ir baigā melanholija. |
|
|
| |
[11. Jun 2007|13:29] |
Ārprāts es nenoturējos!
Ko es pateicu!?
Mēle ir mans ienaidnieks!!!!!
Sēžam pie dzimšanas dienas galda un dzirdu sarunu. "jaukais darba kolēģis" saka vienam no darba kolēģiem, ka sporta spēlēs viņš viņu piekaus (visa šī saruna ir pozitīva) Un tad es pasaku: "A tu neesi iedomājies, ka sēžot ar tevi vienā kabinetā.... un pabeidz teikumu" Pie galda iestājas klusmums.
Viņš: "Piekaut mani?"
Es: "Nu es to skaļi neteicu. Tu to pats pateici."
Pa vidu es vairs neatceros, ko es teicu, bet pašas beigas bija sekojošas.
Pienāk grāmatvede un saka, ka: "Tu neesi domājis, ka tevi daudzi vēlas piekaut?"
Es: "Man ir pirmā roka. Es ar viņu vienā kabinetā sēžu!! Jums paliks, tas pārējais!"
Grāmatvede: "Tad es varēšu viņu līdz galam sasits?"
Mēle ir mans ienaidnieks.
Es taču vienmēr esmu bijusi savaldīga, spējusi visas savas pat nepatīkamās emocijas (pret darba kolēģiem) paturēt sevī, bet šitas viss izlauzās laukā. Pirmo reiz....kāds man ir kauns....
Būs jāatvainojās "jaukajam darba kolēģim"..... |
|
|
| |
[11. Jun 2007|18:29] |
|
Kā iesēdos mašīnā tā asaras sāka ritēt. Lielas asaras. Man jautā kāpēc un es nezinu es tikai raudu un raudu. Bērnībā es teicu, ka nezinu kāpēc es raudu, bet man raud sirsniņa un tagad atkal raud un es nezinu kāpēc. Es tiešām nezinu it kā viss ir normāli, bet tikai birst asaras. |
|
|