| |
[3. Maijs 2007|19:26] |
|
Nu ko šodien pirms došanās mājās pārvācos uz savu kabinetu. Uzzināju, ka pirmdien būs saruna starp mani, manu "jauko darba kolēģi" un manu vadītāju par tēmu davaitje žitj družna. Kā mēs abas vienojāmies, tad es noklausos un viņa man nekādus jautājumus neuzdod, jo citādi par sevi neatbildu, visu pateikšu gan to ko vajag, gan to ko nevajag viņam zināt. Tad jau pirmdien, ja kaut kas jauns būs noticis šeit taps ieraksts. |
|
|
| |
[3. Maijs 2007|19:30] |
Baigi dīvaina sajūta atnākt mājās un ir klusums. Tu dzirdi kā pulkstens tikšķ un ej kurā istabā vēlies visur ir klusmums, bet es šo klusumu neuztvēru kā skumjas un nožēlu, bet kā mieru un mazliet savu brīvību.
Esot gaitenī un novelkot mēteli es vēl pie sevis nodomāju, ka bērnībā un pusaudžu vecumā nespēju un nevarēju pat trīs stundas palikt viena (psiholoģiskā trauma) kur nu vēl pa nakti viena dzīvokli, bet tagad ir pat otrādi, ka nevaru pat trīs stundas palikt ar kādu kopā vienā istabā. |
|
|
| |
[3. Maijs 2007|20:59] |
Dievinu ka zvana par darba jautājumiem pusdeviņos vakarā, bet kļūstu dusmīga, ja tas noteik tanī laikā, kad skatos televizoru precīzāk Grejas anatomiju.
Graužu brokastu pārslas un domāju ko rīt no rīta ēdšu un par to ka pirmā sezona tuvojas beigām :((( |
|
|