| |
[1. Feb 2007|10:59] |
Man ir slimībs lapa. Sēžu mājās un skatos pa logu. Ārā spīd saule. Kokos ir sniegs un sajūtas kā bērnībā ka ar ģimeni devāmies uz kalna. Man ragavas, māsai ragavas, mamma nes celefāna lielo plēvi, jo tā arī būs nepieciešama :) un tētim slēpes.
Eh kur mana bērnība. |
|
|
| R. Tagore |
[1. Feb 2007|15:21] |
Es ilgojos tev pasacīt tos vārdus sirsnīgos, kas man tev sakāmi, bet nedrīkstu, jo baiļojos, ka mani izsmiesi. Tālab pats sevi apsmeju un jokodamies savu noslēpumu satriecu. Es savas sāpes nicinu, jo baiļojos, ka darīsi to tu.
Es ilgojos tev pasacīt tos vārdus patiesos, kas man tev sakāmi, bet nedrīkstu, jo baiļojos, tu neticēsi tiem. Tālab es slēpju tos un runāju pavisam citādi, kā domāju. Es savas sāpes nejēdzībā pārvēršu, jo baiļojos, ka darīsi tu to.
Es ilgojos tev pasacīt to vārdus visudārgākos, kas man tev sakāmi, bet nedrīkstu, jo baiļojos, tu pārpratīsi tos. Tālab es lietoju pret tevi vārdus nelaipnus, ar spēku dižojos. Man patīk pārestības darīt tev, jo baiļojos, tev mūžam svešas paliks ciešanas.
Es ilgojos tev klusu ciešot līdzās nosēsties, bet nedrīkstētu, jo baiļojos, ka lūpas pateiks to, ko sirds man jūt. Tālab tik pavirši es tērzēju un pļāpāju un savu dvēseli aiz tukšiem vārdiem paslēpju. Es nežēlīgi apejos ar savām ciešanām, jo baiļojos, ka tu pret viņām vari izturēties tā.
Es ilgojos no tevis projām iet, bet nedrīkstu, jo baiļojos, tu manu gļēvulību saprastu. Tālab es turu savu galvu augstu paceltu un bezrūpīgs pie tevis ierodos. Lai sāpīgi man tavu acu dzēlieni, tie tomēr mūžam dara manas ciešanas.
/Rabindranats Tagore/ |
|
|