| Mans darba kabinets |
25. Jan 2007|11:07 |
Kad sēdēju viena kabinetā, tad brīžiem bija tā skumīgāk (nebija ar ko paklačoties = papļāpāt),tagad manā kabinetā sēž puisis un ir tā dīvaini- tu nevari atļauties dažas darbības, kuras varētu darīt bez kompleksiem, ja kabinetā sēdētu darba kolēģe nu, piemēram, uzkrāsot lūpas, bieži paskatīties spogulī utt. Man jau laikam ir kāda psihiska novirze, ka man liekas, ka viņš skatās man pār plecu ko es daru :))) , bet patiesībā tā nav, jo redzu viņa muguru savā monitorā
Man dažreiz ir tā dīvaini, dzirdu ko viņš runā (sajūta kā slepenajam špionam), dzirdu viņa telefona sarunas, par ikdienu, par "kreisajiem" viņa darbiem, sajūtos kā līdzzinātāja, un lai izietu no kabineta man ir nepieciešams iet garām viņam un viņa monitoram un neviļus redzu saraksti skaipā ar viņa draudzeni (man gan liekas, ka tur viņš pat dzīvo!!!!)
Pieļauju domu, ka viņam laikam arī ir tādas pašas sajūtas. Sāku domāt par labošanos no savas puses!
Atcerējos gadījumu, kad ejot uz mājām no tiesas, kur strādāju, kādā darba telpā, kas atradās pagrabstāvā (mēs jau ejam un skatāmies uz asfaltu, un nesam uz pleciem visas pasaules problēmas) pie loga bija izvietota darba vieta un monitors tieši uz ielas pusi, ka redzi visu, ko cilvēks dara pie datora - tanī brīdi šis vīrietis sērfoja pa porno saitiem- sajūtas tik riebīgas it kā esmu ielīdusi svešā guļamistabā!!!!!! Brrrrrrrr
Bet viss smieklīgais bija gadījums, ka no rīta viņš (mans darba kolēģis) ieradās ar sieviešu lūpukrāsu uz lūpām un vaiga un tādu jeftīgi sarkanu, es jau nenoturējos un pateicu, tādā naivā balstiņā un tā it kā tā būtu baigi slepena lieta (pēc kādas stundas, lai jau pastaigā :))))) ) "Zini tev tur lūpukrāsa palikusi!" Un iedevu spogulīti. hi hi hi |
|