| |
[21. Nov 2007|10:16] |
Nu vispār man nav ko sacīt. Tikko atvēru savu somiņu, lai izņemtu atslēgu un to ko es tur ieraudzīju mani šokēja. Par kuru laiku esmu to ielikusi? Kaut kāds afekta stāvoklis ir man. Sajūta, ka stāvu krustcelēs un tūlīt, tūlīt sperot nākamo soli būs vai nu labāk vai sliktāk.
Nu negribas man dzīvot. Sapņi ir tieši tik pat drausmīgi kā ikdiena, jo sapņos es turpinu risināt ikdienas problēmas, izskatos drausmīgi- mana sejas āda „pasaka” kā es jūtos, un sajūtas ir neaprakstāmi briesmīgas. Vispār nesaprotu uz kādām enerģijas rezervēm dzīvoju?
Es vairs nebrīnīšos, ja kādu rītu atverot darba somu atradīšu tanī televīzijas pulti, krūzi utt.
Atcerējos, kā mēs ar māsu pa kluso vienai otrai likām skolas somā visādas mantas, lai tik soma būtu smagāka. Vairāk jau to darīja man māsa. Atveru somu, bet tur rozā zaķis un es pati 9.klases skolniece, kaut kā cenšos izņemt grāmatu no somas, lai to zaķi neviens neredz. Skats bija labais. |
|
|
