| |
[3. Okt 2007|09:51] |
Interesanti cik cilvēki ir sēdējuši augstākās vadības kabinetā un pinkšķējuši? Un pēc tam stundu gulējuši kabinetā uz krēsliem, lai nomierinātos? Besī, ka es nespēju savaldīties un pēc sarunas ar māsu devos taisnā ceļā uz kabinetu un izstāstīju kaut mazu daļu no savas sāpēs. Nav jau šodien man kaut kādi sirds pārdzīvojumi, bet nesaprotu, kā var cilvēks atrast pareizo ceļu uz manā emocijām un izdarīt tā, ka es sāku runāt par to ko es vismazāk vēlos runāt ar savu vadību. Dīvaini arī tas, ka viņa izteica tādu teikumu, ka: „Tu esi mani ielaidusi ļoti dziļi savā privātajā dzīvē un es spēju to novērtēt” (vai kaut kā tamlīdzīgi). Nezinu, varbūt es viņai stāstīju, jo zināju, ka viņa arī tam ir izgājusi cauri un spēs mani saprast.
Viņa jau taisnību teica. Sāc dzīvot priekš sevis!!!!!
Es tikai izskatos stipra un varoša, bet patiesībā esmu vāja un iespaidojama un es nemāku un nezinu, kas tas ir dzīvot priekš sevis?! Pirmais ko es daru tas ir domāju par citiem un sevi nolieku malā, bet laikam tas ir nepareizi. |
| |
