Gribēju slēpti atklāti, bet...

Ir ļaudis, kuri pēc emocijām sāpīgām, skumjām un vispār tādām, lien mīlināties, bučoties un vispār mīlēties. Kā tāds kompensācijas mehānisms mīļuma un sapratnes meklēšanai.

Varbūt dēļ tā, ka pati atrāvos pirms pāris gadiem pa šādu tēmu (galu galā jutos samadzenēs sadrāzta uz ilgāku laiku), šādi varianti man liekas savā ziņā nepieņemami. Vispirms izraudāties uz pleca un tad drāzties? Ghrr...

Un tagad... lai arī nogribējusies... es jau labāk atturos, jo... emocijas nav kārtībā.