mikele

Pirms es atbraucu uz Nīderlandi man likās, ka pārvākšanās - tas ir nenormāli forši un visādi citādi exiting pasākums. Kaut kur atkal testies ellē, nestabilitāte un a la "sāksim jaunu dzīvi" sajūta. Laikam tad, kad tas viss ir atrasts, nu tāda sava minipasaulīte ("and home is where your heart is...") aiz sienām un durvīm, kuras tik plānas, ka kaimiņus mazgājot rokas var dzirdēt, tad uz tādām pārmaiņām nemaz prāts nenesās. Nezinu, laikam te tā bija. Bet varbūt tas viss ir pilnīgs bullshits un vienkršs pieradums. Rūdolfs vakar teica : "Jā, man tagad arī liekās, ka kādreiz vienmēr bija vieglāk, nu kādreiz... tur bija tik forši! Un to jau nekad nenovērtē, kad tas brīdis ir šeit, novērtē jau pēc tam. Kad viss ir mainījies." Ā, bet es jau šo reizi zināju, ka tik viegli un skaisti pēc tam var nebūt. Jeb vienkārši zināju - deam, tik pilnīga bezrūpība... nu tā jau, iespējams, būs tikai tagad! Un varbūt tāpēc tik jocīgi iet atkal tālāk, kaut kur atkal testies ellē... To tā īsti nevar ne aprakstīt, ne izskaidrot, kāds man te bija tas pēdējais pusotrs gads. Bija labs. Bet nu neko,

ies tālāk.

- Baiba? I haven't seen you for a while...
- Oh, Peter... (maza pauze) I haven't seen you either.

"The Office" ir noskatīts, "Friends" vairs neliekas smieklīgs, no "Simpsoniem" arī palēnām izaugts, ko tad lai tagad skatās? Viss liekās truls un absolūti nesmieklīgs, esmu gatava maksāt tam, kurš ieteiks kādu labu seriālu, goda vārds.

Arvien man paliek scary, kad ieraugu savus vecos klasesbiedrus ar bērniņiem rokās. Savējiem. Mums taču ir tikai 20!

Reiz dzīvoja asara. Tā dzīvoja dziļi, dziļi cilvēkā, tomēr asarai apnika vienai mist tumsībā, un tā lūdza Dievam - Dievs, tu esi visvarens. Ļauj man būt brīvai. Ļauj man redzēt pasauli.
- Drīz, - teica Dievs. - Drīz tu varēsi būt brīva.
Un reiz cilvēkam palika ļoti skumji, un tas sāka raudāt.
Asara noritēja pār cilvēka vaigu un bija laimīgāka, nekā jebkad.
- Kāpēc tu esi tik laimīga? - acis jautāja asarai. - Tavs mūžs ir īss. Tūlīt tu izžūsi un nevienam vairs nebūsi vajadzīga. Es, toties, varēšu ar cilvēku iet visur, redzēt vēl daudz un dzīvot gadu desmitus.
- Jā, tev taisnība, - teica asara. - Bet es esmu brīva asara. Es nesu atbrīvošanu.

Man vissvarīgākais filmu mākslā ir krāsas, sakiet, ko gribiet. Ja pēc filmēšanas krāsas nav koriģētas, nu nezinu, nezinu.... var sanākt diezgan pelēki. Tāpēc "Es mīlu tevi, Rīga" pagaidām mani nepārliecina, žēl atzīt, bet vienkārši atkal izskatās nu tā... ļoti latviski, deam. Ar to es domāju to pelēko latviskumu.
Atgādināja par to, ka pelēkajam latvietim ir tikai viens bauslis : Tev nebūs.

Vienmēr ir sasodīti interesanti, kad tev makā palikuši 90centi, bet jāizdzīvo pāris dienu.
Parasti tad ir divas izvēles : 1) ēst pusdienas 2) neēst pusdienas
Un tad seko visinteresantākā daļa, ja par labu atzīts otrais variants - iet uz veikalu un patiešām mēģināt kaut ko atrast par tiem 90centiem.
Es šodien nopirku Euro Shopper piena šokolādi ar riekstiem un banānu. Labi, ka veikalā tieši bija izlikti siera gabaliņi degustācijām. Dabūju tatad arī sieru.

Tagad sēžu skolā, visi studenti sasēduši uzgaidāmajā telpā, pie viena galda pāris sonologi (ar kuriem garlaicība vienmēr sit augstu vilni - ar šiem iespējams komunicēt tikai pilnīgā lupatā), pie nākošā galda - kaut kādi mazgadīgi pirmkusnieki (ejiet pie mammītes, sīkie), pāris džezistu pārspriež jaunākos likus mazliet tālāk (WAKE UP YOU! Džezs ir MIRIS, bitches), tam visam pa vidu kāds trennējās akustisko giču (bļe, paņem klasīti, durak!), pa kādam vienpatniekam stūros ar austiņām ausīs (nesociālie auni), es neeju ne pie viena, arī nosēžos kaut kur malā, lai neviens mani neievēro. Ne jau tāpēc, ka man gribās pazust or smth, bet gan tāpēc, ka viņi visi ir TIK GARLAICĪGI, ka negribu kaut kādu stulbu sūdu ar viņiem dzīt vairāku minūšu garumā, oi nē.
But maybe I'm getting arrogant.

Kamēr rakstu šo ierakstu, mani pasveicina omulīgs otrā kursa Music Teaching department pianists.
- Hi, - negribu būt nepieklājīga, tāpēc atņemu sveicienu.
- So... Busy?
- Kind a. - atbildu.
- .......(klusums apm 4 sek.) Ok. I just wanted to say "Hi."
Uzlieku ātro dežūrsmaidu un saku - Ok.

Īsos vārdos - bija saplīsis kompis, atkal izgrūdu 200EUR, bet nu viss strādā, jēj. 

Kamēr visiem brīvdienas, mēs no rītiem apskatām šīs zemes āres, bet līdz vēlām naktīm strādāju un kaļu nākotnes plānus.