Loosduinsekade 123
Pirms es atbraucu uz Nīderlandi man likās, ka pārvākšanās - tas ir nenormāli forši un visādi citādi exiting pasākums. Kaut kur atkal testies ellē, nestabilitāte un a la "sāksim jaunu dzīvi" sajūta. Laikam tad, kad tas viss ir atrasts, nu tāda sava minipasaulīte ("and home is where your heart is...") aiz sienām un durvīm, kuras tik plānas, ka kaimiņus mazgājot rokas var dzirdēt, tad uz tādām pārmaiņām nemaz prāts nenesās. Nezinu, laikam te tā bija. Bet varbūt tas viss ir pilnīgs bullshits un vienkršs pieradums. Rūdolfs vakar teica : "Jā, man tagad arī liekās, ka kādreiz vienmēr bija vieglāk, nu kādreiz... tur bija tik forši! Un to jau nekad nenovērtē, kad tas brīdis ir šeit, novērtē jau pēc tam. Kad viss ir mainījies." Ā, bet es jau šo reizi zināju, ka tik viegli un skaisti pēc tam var nebūt. Jeb vienkārši zināju - deam, tik pilnīga bezrūpība... nu tā jau, iespējams, būs tikai tagad! Un varbūt tāpēc tik jocīgi iet atkal tālāk, kaut kur atkal testies ellē... To tā īsti nevar ne aprakstīt, ne izskaidrot, kāds man te bija tas pēdējais pusotrs gads. Bija labs. Bet nu neko,
ies tālāk.
ies tālāk.