Mūžīgās eksistenciālisma un postmodernisma filosofiskās muļķības tā sačakarējušas prātu un ieskaidrojušas simtiem mazohistisku domu, ka vienā brīdī eksistenciālisma postulāti man kalpoja Bībeles baušļu vietā. Galvenais pašam noticēt, ka jēgas nav. Ka tu esi viens.
Ka tevi nesaprot.
BLEFS.
Filosofija arī ir produkts.
Mūsdienās ir.
"Everyone tells you what to do and what's good for you.
They don't want you to find your own answers, They want you to believe theirs."
Vai tad filosofija nav pārvērtusies par kārtējo kultūras grupiņu, pie kuras sevi pieskaitīt? Tā, lai savā profilā vari ierakstīt "Es taisu bildes ar Canon, esmu Apple cilvēks, klausos Frank Zappa un banoju politiku, un by the way - esmu arī īstens eksistenciālists."
Vai tu jūties labāk savā gultas stūrī tukšojot sesto Martini glāzi pēc kārtas?
Vai tu jūties labāk ienīstot kapitālismu un utopiski sapņojot doties savvaļā, tikai lai aizbēgtu no... (no kā, jautājums, no kā?)?
Vai tu jūties labāk no rīta pieceļoties un naktī gulēt ejot viens?
Vai tu jūties labāk sēžot pie klavieru taustiņiem strinkšķinot d minoru trešo stundu pēc kārtas?
Vai tu jūties labāk aizvadot dienas virtuālajā pasaulē, spiežot "refresh" pogu savā virtuālajā profilā ik pēc 5 minūtēm?
Vai tu jūties labāk birdinot asaras pie kārtējās sērīgās filmas par cilvēkiem, kuri mēģinājuši kaut ko paveikt? Vai saprast?
Vai tu jūties labāk?
20. gadsimta cilvēks varēja būt eksistenciālists, mēs...? Mēs vienkārši esam izlepuši. Un mums ir garlaicīgi. No mums pašiem.
Cilvēki ir nodzīvojuši savas dzīves mēģinot izskaidrot, kāpēc viss notiek tā, kā tas notiek.
Kāpēc tu dzīvo?