Pirmais skats.
Tiesa. Mani apsūdz slepkavībā. Zvērinātie piespriež man mūža ieslodzījumu.
Otrais skats.
Liela tuneļveidīga telpa, grīda kā sporta zālē. Pilns ar cilvēkiem, gan pazīstamiem, gan nepazīstamiem gar sienām. Ir notikusi slepkavība. Es esmu atzīta par vainīgu. Man jāsaka atvadu runa. Kāds iespiež rokā man papīru ar tekstu. Uz papīra rakstīts : "Bija jāatrod vainīgais..." Es stāvu un domāju, ko teikt. Nodziedu "Loch Lomond". Visi domā, ka tā ir mana runa. Aplaudē. Es tieku nostumta no skatuves. Man gribas kliegt un teikt, ka neviens neko nesaprot. Bet nevienu tas neinteresē. Bija jāatrod kāds. Nebija svarīgi, kurš tas ir, kādam bija jāmaksā, lai pārējie varētu mierīgi turpināt savu ierasto dzīvi. Kādam bija jāupurējās. Kādam bija jābūt vainīgam.
Es izeju atkal visu priekšā. Pagriežos un saku : "Jūs visi esiet slepkavas..."
Skats pārtrūkst.
Trešais skats.
Es sēžu savā vecajā mūzikas skolā uz kāpnēm. Apzinos, ka man būs jāpavada dzīve cietumā. Vecā skolotāja, kura man mūzikas skolas laikos neko nemācīja, uzved mani bēniņos, kur uzslieta veca, zaļa Padomju laika telts. Viņa saka, lai es slēpjos. Mēģinu apgalvot, ka viss ir absurdi. Viņa neatbild. Atkārto, lai slēpjos.