Nepazīstama istaba kaut kur Domskolas gaiteņa galā.
Krista ar Uldi, mājīgums, prieks, neatceros konkrētas frāzes, bet vienkārši patīkamu jautrību, Kristas smieklus, Ulda mūžam šķelmīgo smaidu.
Ejam uz liftu kopā ar Kristu, skolas gaiteņi nav mainījušies - tās pašas gaišzaļās sienas ar bēša durvīm ik pa 3 metriem, aiz kurām klases ar klavierēm un melnām, kārtīgi nenotīrītām tāfelēm ar baltiem krīta un ūdens pleķiem.
Mēs aizejam līdz gaiteņa galam un gaidām liftu, pretī liftam ir spogulis, es neatceros, kā izskatījās mans atspulgs. Pienāk lifts, padomju laika lifta poga ar paukšķi izsprāgst no savas iepriekšējās pozīcijas.
Es neatceros, kas notiek liftā, bet no tā, braucot lejā no ceturtā uz pirmo stāvu, es izkāpju kopā ar Santu Kristas vietā.
Skola ir tukša, es neatceros cilvēkus skolas ieejas zālē.
Pēkšņi es nokrītu uz ceļiem, neredzamas rokas sāk mani žņaugt, ne tikai kaklu, bet visu ķermeni tā, it kā kāds mani mēģinātu izspiest. Nevis nospiest, bet žņaugt, žņaugt pamazām. Mani visu. Neizturamas sāpes, Santa, sākumā dodoties pie atslēgu tantiņas, ierauga mani, maina virzienu un pieskrien klāt, jautājot, kas noticis. Es nevaru atbildēt, man pietrūkst gaisa,
ne druskas vairs nav palicis manā ķermenī - nekā.
Sāpēs ķermenis ir sarauts krapjos, viss gaiss no manis ir izsūkts. Dzīvība vēl ar vien ir manī, bet es zinu, ka man jābūt mirušai. Krampjos katra sīkākā šūna, katrs muskulis. Ķermenis neraustās, tas vienkārši liekas miris. Bez gaisa. Bez dzīvības.
Krista ar Uldi, mājīgums, prieks, neatceros konkrētas frāzes, bet vienkārši patīkamu jautrību, Kristas smieklus, Ulda mūžam šķelmīgo smaidu.
Ejam uz liftu kopā ar Kristu, skolas gaiteņi nav mainījušies - tās pašas gaišzaļās sienas ar bēša durvīm ik pa 3 metriem, aiz kurām klases ar klavierēm un melnām, kārtīgi nenotīrītām tāfelēm ar baltiem krīta un ūdens pleķiem.
Mēs aizejam līdz gaiteņa galam un gaidām liftu, pretī liftam ir spogulis, es neatceros, kā izskatījās mans atspulgs. Pienāk lifts, padomju laika lifta poga ar paukšķi izsprāgst no savas iepriekšējās pozīcijas.
Es neatceros, kas notiek liftā, bet no tā, braucot lejā no ceturtā uz pirmo stāvu, es izkāpju kopā ar Santu Kristas vietā.
Skola ir tukša, es neatceros cilvēkus skolas ieejas zālē.
Pēkšņi es nokrītu uz ceļiem, neredzamas rokas sāk mani žņaugt, ne tikai kaklu, bet visu ķermeni tā, it kā kāds mani mēģinātu izspiest. Nevis nospiest, bet žņaugt, žņaugt pamazām. Mani visu. Neizturamas sāpes, Santa, sākumā dodoties pie atslēgu tantiņas, ierauga mani, maina virzienu un pieskrien klāt, jautājot, kas noticis. Es nevaru atbildēt, man pietrūkst gaisa,
ne druskas vairs nav palicis manā ķermenī - nekā.
Sāpēs ķermenis ir sarauts krapjos, viss gaiss no manis ir izsūkts. Dzīvība vēl ar vien ir manī, bet es zinu, ka man jābūt mirušai. Krampjos katra sīkākā šūna, katrs muskulis. Ķermenis neraustās, tas vienkārši liekas miris. Bez gaisa. Bez dzīvības.
Tad es pamostos.