Dienas, kad man nav programmēšana, ir manas mīļākās. Es te paņēmu arī klasisko harmoniju, cik jauki - viņi te sāk no pašiem pamatiem. Pēc divi-pieci-viens un klišejisku bemol pieci -> bemol deviņi -> mažors virknēm, trijskaņi man šķiet skaistāki nekā jebkad. Es mīlu klasisko mūziku, mīlu, indeed. Un tagad, par spīti vēlajai vakara stundai, ņemšu atkal klasīti un spēlēšu "Clair de Lune". |