Mēs klausāmies La Roux, turpinam vāļāties pa gultu visu dienu un vienkārši neko nedarīt, pat īsti vairs nerunāt, vienkārši gulēt un būt tur, kamēr ārā jau tumšs un pulkstenis nositis 18.00 Man arvien vēl ir tā sajūta, nu tā, it kā mēs vienkārši būtu viņa labākie draugi un viss. Tas nekas, ja mēs skūpstāmies un staigājam apķērušies, tas nekas. Tas nekas, ja es mēdzu viņam vienīgajam teikt : "Samīļo mani!", tas nekas. Tas nekas, ja es, sēžot uz palodzes un smēķējot cigareti savas kājas esmu apvijusi ap viņējām, tas nekas. Tas nekas, ja es bužinu viņa matus stundām ilgi un viņš glāsta manu muguru, kamēr iemiegu, tas nekas. Mēs paliekam mana labākā drauga labākie draugi un tas nekas. |