mikele

Vakar pirmo reizi izgāju ar saviem jaunajiem kursa biedriem iedzert alu, vispār jau nav slikti tie mani jaunie biedri, maķedonietis, spānis un nīderlandietis man šobrīd ir vistuvākie. Cik nu vispār to par kādu šeit var teikt.
Tad, kad esi cilvēkos, tu aizmirsti, cik ļoti ilgojies pēc mājām.
Vakar skypā parunāju ar mīļo Unu, atkal bija sajūta, it kā sēdētu Rīgas dzīvoklī un teiktu : "Nu tad tiekamies pēc 30 minūtēm tavā pieturā?"
Un Una atbildētu : "Jā, pēc 30 minūtēm."
Un pēdējās divas nedēļas būtu tikai kāds neizdevies sapnis, bet nē,
tā jau nenotiek.
Un varbūt labi vien ir, ka nenotiek.
Jo izvēle jau ir vienmēr, es savējo izdarīju. Es esmu šeit, tātad es gribēju būt šeit.
Nauda gan tērējas pārāk ātri, jāsāk kļūt taupīgākai, un jāmkelē darbs.
Jā,
tas ir jādara.
Lekcijas šeit ir nenormāli sarežģītas, pusi no tā, ko viņi stāsta, es vispār nesaprotu.
Šodien uz skolu arī negāju, esmu mājās.
Mājās, beidzot varu teikt to, ka
ESMU MĀJĀS.
Nostaļģiska es esmu, nostaļģiska līdz vēmienam.