Pēdējos gadus divas lietas, kuras konstanti palikušas ar mani, ir divas manas segas. Kādreiz kāds kādā filmā smējās par tiem, kuri arvien pieķērušies savām segām, tā kā tādi bērni, jēziņ. Bet ar mani arvien ir divas manas segas, man šķiet, būs tās jānofotogrāfē. Viena ir tāds liels, pūkains pleds, zebrādas krāsā, melbalts. No vienas puses ļoti pūkaini mīksts, no otras - mazliet raupjāki mīksts, to grūti tā aprakstīt. Bet viņš ir tāds pasmags, tāds, kādu 90.-tajos parasti vecāki pirka leišu torgos. Nez, vai jūs tādus atcerieties. Nu viens karoče, man ir tāds. Otrs, savukārt, ir ar sarkanbaltiem kvadrātiem. Plānāks, un tāds kokvilnīgi mīksts, ar jau mazliet nomazgātām, mazām bumbiņām, kuras novēlušās, laikam ejot. Tad nu tos abus var komibēt, atkarībā no siltuma līmeņa. Palagu nu i nafig vairs nevajaga, ja ir tās divas segas. Var izmantot vienu kā otru kā vien vajaga. Jā, tās ir divas manas segas. Es viņas no sirds mīlu.